No sirds uz sirdi...
Cilvēks ir dzīva būtne, kurš elpo, jūt, dzird, un kuram rūp. Arī es esmu cilvēks, un arī man rūp. Kas tieši? Atbilde ir vienkārša - es pati, mana nākotne, mana tagadne, mana pagātne. Zem pagātnes un nākotnes "slēpjas" mana dārgā valsts - Latvija, mana ģimene, no kuras esmu uzaugusi un joprojām augu, manas attiecības ar citiem, ja nebūtu man manu draugu, kuri savā ziņā arī attīsta mani, es nebūtu šī meitene, kura raksta šo eseju. Protams, man rūp mana nākotnes profesija, bez kuras mūsdienās neviens vairs nespēj pastāvēt, rūp harmonija un veselība - šobrīd tas ir ļoti svarīgi, jo, ja būsi saskaņā ar sevi, spēsi uzturēt labas attiecības ar citiem, spēsi nezaudēt šajā cīņā, ko sauc par dzīvi.
Vai man rūp apkārtējā vide? Viennozīmīgi - jā. Jautāsiet - kādēļ? Jo apkārtējā vide ir tā, kas raksturo mūs pašus, mūsu būtību un attieksmi. Tiesa, bieži mēs dzīvojam ļoti nesakoptā vidē un tad piespiežam sevi to sakopt. Mazliet žēl, ka pašiem nav šīs iekšējās degsmes sakopt, rosīties un veidot. Un nepietiek ar to, ka man ir šī degsme, jo Pasauli man nesakopt tīru un sterilu.
Man ļoti svarīgi ir, lai es būtu saskaņā ar sevi un ar to, kas man apkārt. Mani mazliet uztrauc tas, ka Pasaulē joprojām karo, bet iemesli pat dažkārt ir ļoti muļķīgi un tā vien gribas teikt - kā tādi mazi pagalma puišeļi. Tātad secinu to, ka man ir svarīga Pasaules, valsts, skolas, klases harmonija. Ir nepatīkami noskatīties kā daži cilvēki noniecina citus un rodas savstarpējie konflikti.
Katrs mēs esam cilvēks, un mums ir sava iekšējā pasaulīte, kas pildīta ar saldām, rūgtām emocijām, gluži kā šokolādes konfekte. Man rūp, lai mana pasaulīte būtu tīra, bez grēkiem, bet no tā neizbēgt, lai tajā viss būtu pa druskai. Lai katrā situācijā es varētu izpaust to kā jūtos. Svarīgi man ir just, lai spētu mīlēt un saņemt pretī mīlestību no apkārtējiem.
Man rūp mana ģimene. Jo esam viens vesels, kaut dažreiz esam tālu cits no cita. Svarīgi, lai būtu izdzīvošanas līdzeklis - nauda. Svarīgi, lai katrs no ģimenes justos skaists, laimīgs un mīlēts. Reizēm sanāk, ka sāpinām kādu no ģimenes, jo esam vēl bērni, bet reizē pieauguši cilvēki, mēs gribam skriet, lēkt, trakot, bet tādējādi uztraucam savus mīļos, tas neapmierina, jo nevēlos, lai vecāki uztrauktos un "bojātu nervus" manis dēļ.
Katru dienu mēs ejam un redzam lietas, cilvēkus un atrodam kaut ko jaunu, par ko uztraukties, rūpēties, priecāties. Vienu vārdu sakot, atrodam to, kas mums rūp un rūpēs. Arī es - es eju un redzu, priecājos par to, ka man ir vērtības un cilvēki, kas man rūp, tas liecina, ka esmu cilvēks ar sirdi. Es ceru, ka mana nākotne atskatīsies uz pagātni un ies to pašu ceļu. Galvenais ir tas, ka darbojamies un tas, ka mums rūp un interesē. Ir interese, ir motivācija, lai mūsu vēlmes piepildītos. |
