Dzīves laikā mēs piedzīvojam daudz laba, pozitīva. Tomēr dzīve sastāv ne tikai un vienīgi no labumiem, bet arī no dažādām problēmām, par kurām domājam, uztraucamies. Dažādas problēmas piemeklē mūs uz katra soļa: ieslēdzam televizoru un redzam, ka automašīnu rindas Latvijas-Krievijas robežā paliek arvien garākas; ieslēdzam radio – dzirdam, ka skābās gāzes daudzums atmosfērā palielinās; satiekamies ar draugu, kas ir atbraucis no ārzemēm, un uzzinām, kāda nabadzība pastāv citās valstīs; ienākam veikalā un konstatējam, ka cenas atkal ir „paaugušās.” Visas problēmas uzreiz nosaukt nevar, bet katra no tām ir svarīga, par katru mēs domājam, uztraucamies.
Viena no populārākajām problēmām Latvijas iedzīvotāju vidū ir inflācija, cilvēki pat nespēj sekot līdzi cenu izmaiņām – tik ātri tās mainās. Ienākot pārtikas veikalā, cilvēks kārtējo reizi pamana, ka cenas ir kļuvušas augstākas. Šajā gadījumā ir jādomā par to, kādus produktus ir nopirkt izdevīgāk, nevis par to, kas labāk garšo.
Atverot grāmatiņu „Kur mācīties tālāk?”, mēs redzam, ka skaitļi ailītē „maksa par studijām” ar katru gadu kļūst arvien lielāki. Es vienmēr aizdomājos par to, kur studenti var ņemt tādas naudas summas. Protams, tie, kam vecāki var atļauties maksāt tādu naudu var ne par ko neuztraukties, bet citiem jārisina šī problēma. Daudzi studenti vienlaikus strādā un mācās. Bieži nākas strādāt naktīs, bet pa dienu mācīties, jo nekas cits neatliek.
Jaunajām ģimenēm ir vajadzīgas dzīvesvietas. Bet ko darīt, ja dzīvokļu cenas ir tādas, ka nauda jākrāj gandrīz vai visu mūžu? Lielākā daļa cilvēku atrisina šo problēmu, paņemot kredītu bankā, bet kredīts arī ir jāatmaksā, bez tam vajag arī uzturēt ģimeni. Tāpēc daudziem nākas strādāt vairākās darbavietās.
Tādā saspringtā vidē un laikā mēs dzīvojam. Mums visu laiku ir jārisina kaut kādas problēmas, par kaut ko jāuztraucas, kaut kas jādara, kaut kur jāskrien. Mēs nevaram apstāties, atpūsties, novērtēt to, kas mums jau ir. Dzīve turpinās, mums ir jādzīvo tālāk un jācīnās ar visām problēmām tā, kā spējam. Tomēr jautāšu sev: „Vai es vēlos bezrūpību no rīta līdz vakaram?” Atbildē, protams, sacīšu: „Nē, nē un vēlreiz – nē.”
|