„Kas man rūp!"
Kontribūcija skrejlapas kopētajai malai. Par tālu tikusi un pārlieku centusies pārliecināt luksofora acu krāsas. Paskatos, piemiedzu pārejai ar aci, manā priekšā balti melni soļi, peļķes bruģī un maldīgas reklāmas uz blakusmājām. Tīkami zaļš ir manu pāreju luksofors, par reklāmām nospļaujos.
Vakars, kad izskanējuši pāļdzinēju dobjie kliedzieni, es sēžu uz palodzes un iedomājos par upi. Aiz loga, tur lejā ir upe, kādu pamanīt var tikai nervozās darba dienās pilsētu centros. Gaiss palēnām tinas viegli pelēkā miglā. Kusli un nenoteikti nu tā ir izklīdusi. Pa bēniņiem, nepabeigtām būdām, luksusa dzīvokļiem un viesnīcu numuriem. Kādā jumta dzīvoklī izbijis karavīrs tīksminās, skatoties tālrādī ainas par bijušiem laikiem, tuksnešiem un dvēseļu atstātiem pasaules nostūriem. Tantes, viņpus ielas, „uzsit klaču” par kaimiņu būšanām un spriedelē, smejas un žēlojas līdzi. Izbirs vēl pāris sauju smilšu un sācies būs ik vakara seriāls. Dienišķā maize būs aizstāta ar skaisti izpušķotām ekrāna trulībām.
Kanēļa smarža izkliedējusi miegu – ir aususi jauna diena. Rīti man tādi savādi gadās, vērojot sētniekus un kaķus pagalmā, kas kaujas un ņaud, par dzīvi laikam. Saules lēkti, sārti, tiem acīs dedz sparu un vēlmi ko pierādīt. Tas nekas, ka sētas ietvaros, cilvēki tāpat – cenšas un karo savā starpā, vienalga, cik plašs būtu karalauks. Kāds par maizes tiesu tiek sūtīts pirmajās rindās cīņā, un vienalga ir šīszemes Dieviem, ka par lielgabalgaļu tiem atvēlēta puspasaule dvēseļu. Vienkāršu darbadienu burvīgā pieskaņa ļauj ātrāk izvelties no savas jumta istabiņas, lai varētu turpināt šķelt cilvēku masas uz ielas un kliegt un sarkastiski kliegt, ar ironiju starp zobiem, kliegt un kliegt. Bez mitas, bez jaudas, uz priekšu, tālāk gar čigānu piesētiem tuneļiem, tur tālāk pa četru joslu šoseju, uz jumta korēm, no kurām vieglāk un nesāpīgāk ir skaitīt tos ļaudis, sasietus sabiedrības zirnekļu tīklā.
Par pašpuikām ir jākļūst, ar akmeni rokās, izsistu rūti karoga vietā. Lai mērķis nav padošanās un ceļš nav važās jāmin. Tādi ir tikai zēni un meitenes manās kāpņu telpās. Tur ir valsts, logi un kaimiņi - viss, ko tiem vajag. Un labi, ja zinu, ka ir kāds kas sprēgā, jo sienas nav biezas un tur jau tie citi - padevīgi maršā soļo.
Liektām mugurām jums nebūs mosties, vien ar spītu acīs un sejā dzestru nopietnību, iet pastalās pretī vienotai Eiropai ! Pie velna, man smiekli nāk ! Es beidzu kājas šūpot un pametu pilsētas jumtus. Laikam jau nav man vienalga par slīkstošo latvieti tur ārā uz ielas. Rūp man tas akmens, ko reiz pacelsim.
|