Var domāt un spriest par globālām problēmām, par dabas katastrofām, milzīgo piesārņojumu, tomēr, ja paši nespēsim atrisināt savas dažbrīd pat sīkās ikdienas problēmas, tad arī lielāki jautājumi mums nebūs pa spēkam.
Es uzskatu, ka nevienam cilvēkam nav nekā svarīgāka par ģimeni- cilvēkiem, kurus mīlam, uzticamies un zinām, ka viņi vienmēr būs līdzās. Nav iespējams nodalīt robežu starp ģimeni un draugiem, jo draugi ir ģimene ārpus mājas. Lai cik skumji dažbrīd arī justos, viņi vienmēr liks pasmaidīt. Kas vēl mani uztrauc? Protams, ka skola, bez izglītības vairs nekur. Arī veselība ir ļoti aktuāla tēma manā dzīvē. Cik patiesībā cilvēks ir niecīgs, bezspēcīgs un vājš pret slimībām!
Es saprotu, cik ļoti liela mūsdienās ir nozīme valodām. Tiklīdz mēs dodamies uz ārzemēm, cenšamies pielāgoties un runāt viņu valodā. Cik patīkami klausīties, kad viesi no citām valstīm runā latviešu valodā. Diemžēl ne visi cenšas to darīt. Kādēļ krievu tautības cilvēki tik ļoti mēģina uzspiest savu valodu un kultūru? Latvieši taču ir brīva tauta un mums pašiem ir sava skaista valoda! Varbūt mēs esam pārāk piekāpīgi un bailīgi no kaimiņzemes ietekmes. Kam mums Abrenes teritorija? Mums jau tā ir daudz krievu valodā runājošo!
Man ļoti patīk skatīties asa sižeta filmas, komēdijas un šausmu filmas. Nav pat jāgaida līdz vēlam vakaram, lai sagaidītu klaunu, marionešu, frankenšteinu un digimonu uzbrukumu, atliek tikai ieslēgt politiskās ziņas. Redz, valstij ir nepietiekami līdzekļi, lai palielinātu algas, bet tiklīdz skolotāji un mediķi iziet ielās, tā Labā feja atrod pazudušo zelta podu un naudas pietiek visiem. Atkal jau tauta iziet ielās, lai teletūbijiem atgādinātu, ka drīz silti iesēdētie krēsli būs jāatstāj. Ilgi viņi ir stāstījuši pasakas, vienas traģēdijas beigu beigās vien sanāk!
Ārzemnieki, galvenokārt amerikāņi, gaužas un uztraucas par strauji pieaugošo lieko svaru, kas sāk pasliktināt cilvēku veselību. Savukārt latviešu deputāti jau ir atraduši veidu, kā to nepieļaut- palielinot preču cenas un nepalielinot algas, jostas tiek savilktas tik cieši, ka drīz naba rēgosies jau otrpus mugurkaulam, līdz „piegriezīs” skābekli līdz galam. Ja pirms krietna laika varēja mieloties ar pilnu pusdienu porciju, tad tagad par to pašu naudu nepietiek pat pusporcijai. Bet tas jau nav nekas! Arī fiziskā aktivitāte ir ļoti vajadzīga, tādēļ samaksa par benzīnu kāpj acīmredzami. Nekas cits vairs neatliek, kā doties vien kājām. Drīz deputāti varēs droši braukt, jo būs likvidējuši sastrēgumus Rīgā un citās lielajās pilsētās.
Valdība ar vienu roku dod, ar abām rauj atpakaļ. No vienas puses šķiet, kas tad tas ir, pāris santīmi dārgāk, bet no otras- pāris santīmi kopā veido daudzus latus. Vai tādā veidā valsts grib tikt vaļā no latviešiem un visiem iespējamajiem līdzekļiem sūtīt visus uz Īriju? Tie, kas cīnās, cīnīsies līdz pēdējo spēku izsīkumam, bet no tiem, kas padevās, reti kurš atgriezīsies atpakaļ.
Nekas cits jau neatliek, kā ticēt pasakām ar laimīgām beigām. Vienīgi nevajag gaidīt princi baltā zirgā, bet kļūt par cīnītājiem pašiem. Paši mēs esam savas laimes kalēji! Dzīve un nākotne ir mūsu rokās, nedrīkst to palaist vējā... |