Pasaulē ir tik daudz cilvēku, tik daudz domu, labu vārdu, daudz rūpju. Katram cilvēkam ir par ko uztraukties un rūpēties. Ja tā nav, tad viņš nav cilvēks.
Rūpes var būt ļoti dažādas- rūpes par bērnu, par darbu, par sevi. Bieži vien mēs skrienam garām ikdienas plūsmai, kas virzās pa pilsētas ielām, neaizdomājamies par citu cilvēku problēmām. Vai mēs kādreiz apstāsimies un ieklausīsimies dzīvībā, kas mums ir visapkārt? Pasaulē vairs nav tas miers, tā unikālā harmonija, kas valdīja, kad cilvēki neskrēja. Viņi skrien pretī panākumiem, ir alkatīgi un nejūtīgi.
Vienu dienu es stāvēju autobusa pieturā un domāju, kas man vēl tajā dienā ir jāizdara, kas jāsatiek. Tad pie manis pienāca garīgi slims puisis un stāstīja, kas viņu tik ļoti sajūsmina. Izrādījās, ka šis puisis priecājas par tik parastām lietām, kas mums šķistu mazsvarīgas, piemēram, šūšanas skolas pabeigšana un vecvecāku apmeklējums. Varbūt mums tas neliekas nekas ļoti īpašs, bet šai mazajai dvēselītei, ko cilvēce ir atstūmusi, tā bija dzīves kulminācijas virsotne.
Tad arī es sapratu, ka ir jāapstājas un jāieklausās citos, jāparaugās, kas notiek mums visapkārt. Es apturēju savus soļus un sāku vērot to, kas notiek ar mums patiesībā. Ziniet, visi steidzās, skaļi sarunājās, nerūpīgi izturējās pret apkārtējiem. Es neredzēju nevienu, kas kaut reizi palūkotos debesīs.
Debesīs, kur ir plašums... Mēs esam sevi ieslodzījuši tādā vidē, kas dzen mūs depresijā, lielā steigā un nejūtībā. Vai zināt, kas mani vēl pārsteidz? Tas, ka jaunatklātais interneta portāls www.draugiem.lv degradē valodu. Tas attiecas arī uz elektronisko pastu. Manuprāt, cilvēki vairs necenšas piespiest sevi rakstīt vēstules uz papīra, tādā veidā sazinoties ar citiem. Esmu saskārusies arī ar tādu negatīvu atklājumu, ka, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, cilvēkiem zūd vārdu krājums, emocionālā saskarsme, tieksme satikties ar otru un runāt, ne tikai sarakstīties, jo satikšanās aizņem daudz laika.
Redzat, visa pamatā ir laika trūkums, ko rada nesakārtotā pasaule. Bet, pēc manām domām, laiku var atrast vienmēr, ja vien to vēlas. Ir jāmīl sevi un citi, ir jādomā par vājajiem, slimajiem un tiem, ko dzīve no pasaules izstumj. Ir jāapzinās tas, ko mēs dodam un ņemam no otra. Lai arī pulksteņa rādītājs strauji griežas, ir jāatrod laiks, lai lidotu savās pozitīvajās jūtās un emocijās.
|
