Kā teica latviešu izcilais rakstnieks Vilis Plūdonis: „ Mūsu dzīve norit vienās rūpēs un cīņās par labklājību un eksistenci. Šajās cīņās mūsu labākais cīņas līdzeklis ir darbs, nenogurstošs darbs un pienākuma apziņa. Cilvēks ir nespēcīgs bez šiem līdzekļiem.” Es ļoti cienu Vili Plūdoni kā rakstnieku. Ne velti Aleksandrs Bloks, tulkodams Plūdoņa ”Rekviēmu” krievu valodā, teicis: „Ak, kā es gribētu iepazīties ar šo ģeniālo dzejnieku!” Nepiekrist Viļa Plūdoņa izteicienam es nevaru, jo cilvēka dzīve tiešām ir rūpes, ar kurām cīnīties labākais līdzeklis ir darbs un pienākuma apziņa. Cilvēkam rodas rūpes, viņam ir pienākuma apziņa, viņš sāk smagi strādāt un galu galā viņam viss sanāk. Tās ir mūsu ikdienas problēmas un rūpes.
Pašlaik man īpaši rūp globalizācijas jautājums! Globalizācija ir daudzšķautnains process, kas ir saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi cits no cita. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģiju un inovāciju izplatīšanās pasaulē raksturo globalizācijas procesu.
Lai gan globalizācija vērojama kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem, tā nav jauna parādība pasaules vēsturē. Līdzīga situācija bija 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad bija attīstījusies dzelzceļa satiksme, telefona sakari, radio. Britu ekonomists Džons Meinards Keinss (1883-1946) min, ka slinkāks londonietis 20. gs. sākumā varēja pasūtīt savu rīta tēju pa telefonu, neizkāpjot no gultas. Tas bija pirmais globalizācijas vilnis.
Taču tālāko šī globalizācijas viļņa attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš, pēc tam trīsdesmito gadu ekonomiskā depresija, tad komunisms un nacisms Eiropā un Otrais pasaules karš. Starplaikos pasaules tirgū valdīja depresija un protekcionisms. Tikai XX gs. septiņdesmito gadu sākumā, kad tika likvidēta Bretonvudas fiksēto valūtas apmaiņas kursu sistēma, sāka straujāk palielināties kapitāla starptautiskā plūsma. Tāpat kopš Otrā pasaules kara tika atcelti vairums starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu.
Minēto izmaiņu rezultātā XX gs. astoņdesmitajos gados paātrinājās globalizācijas process jeb aizsākās šī procesa otrais vilnis, kurš vērojams arī pašlaik. Taču biežie lokālie kari un terorisms būtiski bremzē arī otrā globalizācijas viļņa straujāku attīstību.
Valstīm tikpat kā vairs nav vietas, kur izvērsties; tās, pakļaujoties uzspiestajām normām, spēj vairs tikai pārvaldīt, bet ne veidot. Sekas ir tālāka racionalizēšana, postošs konkurences spiediens, nebeidzamas mobilitātes un pielāgošanās spējas uzspiešana un līdz ar to arī intensīva vides postīšana, izšķiežot resursus un enerģiju. Starptautiskā enerģētikas aģentūra paredz neaptveramu enerģijas patēriņa pieaugumu ar nepārredzamām sekām attiecībā uz klimatu un cīņu par naftu. Vēl bezdarbs, spiediens uz sociālajām zemēm, pieaugoša nabadzība un bēgļu plūsmas pāri kontinentiem, sabiedrības sabrukums, pieaugoša korupcija politikā un ekonomikā, revolūcijas un kareivīgas izskaidrošanās. Mūsdienu globalizācijas centrā atrodas elites politiskā kustība, kas par globalizāciju jūsmo galvenokārt tāpēc, ka gūst no tās peļņu. Tomēr paralēli šim ekonomiskajam grautiņam neskaitāmas no valdībām neatkarīgas organizācijas ar panākumiem mēģina atrast pretlīdzekli neskaitāmu izlaupītāju varaskārei un sekām, kuras rada nevaldāma tieksme pēc peļņas.
Sevišķi neērti starptautiskā tirgus integrācijas apstākļos jūtas amatniecība. Bieži vien tie ir individuālie uzņēmumi, kur nodarbināto skaits ir tikai viens cilvēks. Amatnieks, kas viena izstrādājuma ražošanai patērē dažreiz pat vairākas dienas, jūtas vajāts tirgū, kas ir pārplūdināts ar masveida štancēto produkciju. Amatniekam, pat ja viņš spēj saražot darbus, kas var izraisīt interesi Eiropā vai ko var vismaz piedāvāt ārpus Latvijas, nav nekādu cerību iespiesties Eiropas tirgū.
Nav grūti iedomāties, ka šādu amatniecības izstrādājumu mārketingā vajag piedāvāt interneta iespējas. Bet tas nav tik vienkārši, jo visticamāk, ka modernās informāciju tehnoloģijas ir aizgājušas garām lielākai daļai amatnieku. Ja arī kāds amatniecības uzņēmums ir izstrādājis savu mājas lapu, tās regulāra atjaunošana ir samērā grūts uzdevums, bet nepieciešamība popularizēt šo mājas lapu pasaules tīklā praktiski nemaz nav apjausta. Ja kāds arī ir domājis par neliela interneta veikala izveidošanu, ātri ir pārliecinājies, ka mazam vai vidējam uzņēmumam tas ir pārāk dārgi.
Globalizācija ir attaisnojama tad, ja pasaules iedzīvotāju dzīves līmenis pieaug, tā redzamākais kritērijs ir cilvēka mūža ilguma palielināšanās. Kenijā cilvēks iztiek ar 900 ASV dolāriem gadā, kamēr Amerikā – ar 21 600 dolāriem. Latvija globalizācijas rezultātā «kļuvusi par pasaules nabagu, izlaupīta un trūkumā iedzīta (IKP – 31 500 ASV, Latvijā – 3013 dolāru). Latvijas Banka, kam bija jāaizstāv latviešu tautas saimnieciskās intereses, kļuva par globālisma izplatīšanas centru. Ar dažādām kombinācijām globālisma speciālisti noteica uzņēmuma vērtību, daudzkārt mazāku par faktisko.
Globalizācija, kura paredz visas pasaules iesaistīšanos vienotā darba dalīšanā, salauž šo pasaules ekonomiku daudzveidību. Tā vietā rodas viena globālā ekonomika, kas principā ir pretrunā ar cilvēka kā sugas izdzīvošanas pamatnosacījumiem. Pašnodrošinošas sabiedrības ziedu laiki iestāsies tad, ja globālu kataklizmu dēļ izjuks pašreizējās ekonomiskās saites. Līdz ar to pašnodrošinošas ekonomikas ir garants tam, ka mūsdienu cilvēce neaizies bojā, ja pašreizējās civilizācijas globalizācijas virziens izrādīsies strupceļš.
TĀPĒC GLOBALIZĀCIJA UN VISU EKONOMIKU KOPĒJA ABSOLŪTA INTEGRĀCIJA IR LĪDZVĒRTĪGA CILVĒKU SUGAS PAŠIZNĪCINĀŠANĀS PROGRAMMAI. Gluži otrādi, cilvēcei jārūpējas, lai visas īpatnās un savdabīgās civilizācijas saglabātos un nesāktu pāriet uz Rietumu tipa integrāciju pasaules ekonomikā.
Būtu ideāli, ja pasaulē būtu viena valoda, viena demokrātiska iekārta un tml. Nebūtu dažādu kultūras tradīciju un vēsturisko sakņu, kas radītu aizmetņus jauniem kariem un jaunām vardarbībām.
Taču vēl līdz šim tieši nacionālās kultūras tradīcijas ir tās, kuras dod zaļo gaismu mazo tautu nacionālai domāšanai. Nacionālismam ir daudz pozitīvu momentu, piemēram: sarežģītos apstākļos nacionālisms nodrošina psiholoģisko aizsardzību, nacionālisms kalpo arī kā informācijas filtrs, regulē cilvēku savstarpējās attiecības, pamatojoties uz tradīcijām, ieradumiem. Nacionālisms nozīmē vienotu vērtību skalu, kas ir nepieciešama katras sabiedrības stabilitātei. Nacionālisms ir zemapziņas instinkts, kas formējies katrā tautā gadu tūkstošos, kaujās par savas tautas pastāvēšanu.
Dvēseles dziļumu instinktā izpaužas tautas ģenētiskā atmiņa, jo šis instinkts ir spēcīgāks, jo dzīvotspējīgāka ir tauta. Tieši to visgrūtāk ir saprast tā dēvētajām modernajām imigrantu valstīm, kurās ieceļo ekonomiskie bēgļi, kurus tās bieži izmanto tikai kā lēto darbaspēku. Otrs, ko ekonomiskās – migrantu valstis nesaprot, ir tas, kā var tauta līdz asinīm cīnīties par savu senču zemi, kur tā dzīvojusi gadsimtiem. Tas ir arī saprotams, jo dažādu valstu ieceļojušo imigrantu vēsturiskās saknes reti kad pārsniedz 200 gadu.
Minētās tendences izraisījušas diskusijas politiķu, politologu, sociologu un plašākas sabiedrības vidū par šo problēmu risināšanas ceļiem. Vairumā šādu diskusiju tiek atzīmēts, ka gan ekonomiski attīstītajās, gan arī citās valstīs nepieciešama izglītības reforma, kas atbilstu globalizācijas laikmetam, kas audzinātu cieņu un iecietību pret citām civilizācijām, to kultūru, citiem reliģiskiem ticējumiem, dažādu tautu tradīcijām un paradumiem. |
