Ik dienas caur manu galvu izšaujas tūkstošiem domu, dažādas, mainīgas un nepatstāvīgas. Galvenokārt, saistītas ar manu nākotni, profesijas un pareizākā dzīves ceļa izvēli. Iztēlē esmu radījusi savu nākotnes tēlu, tēlu par to kāds cilvēks vēlos kļūt. Tēlu, kas zina savus mērķus, prioritātes un, kura pozitīvā enerģija būtu neizsīkstoša. Es vēlos ik dienas celties ar smaidu uz lūpām, priecājoties par to, ka uzaususi jauna diena. Vēlos ikreiz izejot no mājām uzsmaidīt ikkatram garāmgājējam, uzmundrināt kādu, kurš saskumis vai palīdzēt nelaimē nonākušajam. Izbaudīt dienas 24 stundas kā lielāko bagātību, kas man sniegta, līdz ar to, vēlos strādāt profesijā, kas būtu manas sirds pavēlniece. Taču šeit arī es apstājos.
Tā vien šķiet, ka šajā valstī visapkārt valda viena vienīga mantrausība un tieksme ātrākiem līdzekļiem iegūt vairāk nekā kādam citam. Latviešu mentalitāte dominē ik uz stūra gluži tāpat kā izkopts ego. Reizēm klausoties ziņas, nākas saprast, ka, piemēram, haoss, kas valda Saeimā paredzēts tikpat haotiskiem cilvēkiem. Vairāk laika tiek aizvadīts publiski analizējot kāda rīcību, nevis pieņemot reālus lēmumus.
Ikdienā paveroties apkārt, tikai retais cilvēks nav kļuvis par izteiktu darbaholiķi, kurš nedēļas laikā, iespējams, pāris mirkļus velta arī sev mīļajiem vai rutīnas māktu cilvēku, kurš skrien no dienas uz dienu, redzot apkārt tikai pelēcību. Vairums šo cilvēku, par tādiem kļūst sūri un grūti pelnot naudu, lai dzīvotu labāk. Bet vai tas ir galvenais? Nauda ir, manuprāt, viena no visnepatstāvīgākajām vērtībām. Protams, tai ir jābūt pietiekami, lai dzīvotu pilnvērtīgi, taču, ja tā kļūst par visas dzīves vadmotīvu un laimes dzinuli, kas notiek ar pārējām vērtībām? Tās pakārtojas kaut kur zemāk.
Tādējādi, reizēm veidojas stereotips, ka visi radošo profesiju pārstāvji var baudīt mirkļus, dabu un skaistas lietas, taču, viņiem nebūs tik daudz naudas, lai viņi justos pilnībā laimīgi.
Vide, kurā atrodos, mani mudina izvēlēties savam dzīves ceļam jebko, tikai, lai tas spētu mani nodrošināt. Izvēlēties drīzāk to, kas padodas, ne tik to, kas interesē. Neiespringt uz iemīlēšanos pasaulē, bet laicīgāk kļūt par karjeristu.
Šodien man rūp tas, vai valsts, vide, apkārtējie panāks to, ka arī es ar gadiem kļūšu par rutīnas māktu kāmīti, kas skrien ielikts savā ritenī, pat nevis nevēloties, bet baidoties no tā izrauties. Tas vai man pietiks mērķtiecības tam visam pretoties un vai cilvēki man apkārt mani neapslāpēs pilnībā. Tas vai arī man ar gadiem neradīsies vēlme doties uz ārzemēm, kur nauda nāk vieglāk, cilvēki ir atvērtāki un siltāki.
|
