Kas man rūp?
- “Man viņa kaut kā nepatīk.”
- “Kas nepatīk?”
- “Nu, tā meitene, kas pagāja garām. Neatceros, kā viņu sauca.”
- “Kādēļ tad nepatīk?”
- “Nezinu. Kaut kā vienkārši nepatīk.”
- “............?”
- “Nu........., viņa ir tāda.......... Padomā, arī citi saka........”
Nesen šādu dialogu dzirdēju, ejot pa ielu. Arī pati esmu bijusi līdzīga dialoga dalībniece. Varat minēt trīs reizes, kāpēc šī nejauši dzirdētā saruna manī izraisīja nepatiku un vēlmi to aizmirst. Saraucu pieri. Šis nebija ne pirmais, ne vienīgais mirklis, kad apjautu, cik ļoti pavirši mūsdienās cilvēki domā, cik mūsu uzskati ir aprobežoti un mūsdienu pasaulē vairs nav skaidras vērtību sistēmas, kura varētu būt atskaites punkts mūsu domām un rīcībai. Mani uztrauc mūsu attieksme pret visu, kas mums apkārt,- pret cilvēkiem, dabu, materiālām un garīgām lietām un, galu galā, arī pret sevi pašu. Mani uztrauc, ka šī attieksme ir tik pavirša un virspusēja. Mani uztrauc mūsdienu sabiedrības domāšanas veids, attieksme un uzskati.
Agrāk ļoti liela nozīme bija baznīcai. Necentīšos apgalvot, ka visi ticēja Dievam, bet baznīcai bija noteikta vieta sabiedrībā. Pastāvēja tikumiskas, morālas vērtības, kuras cilvēki pieņēma, un lielākā daļa tās ievēroja. Protams, te varētu pastrīdēties, cik patiesa bija šo vērtību pieņemšana un Dieva baušļu ievērošana, bet šādas vērtības bija. Manuprāt, tagad vairs nav. Tās ir mainītas, pārvērstas vai sagrozītas. Tās tiek interpretētas, kā izdevīgāk. Atliek tikai palasīt kādu žurnālu. Tur to var pamanīt. Kādā sieviešu žurnālā bija izsludināts stāstu konkurss. Bet kādu stāstu!!! Bija jāraksta par savu romānu ar precētu vīrieti. Bija iesūtīti visdažādākie stāsti, bet tajos visos dominēja ideja par to, ka šādi romāni nav nekas slikts, ka to nosodīšana ir novecojusi attieksme, nedzīvošana līdzi laikam un ka sievietēm nevajadzētu no tā baidīties, jo ir tik jauki sajust to adrenalīnu, to noslēpumainību. Ja kaut kas neapmierina esošajā dzīvesbiedrā vai arī vajadzīgs vīrietis, tad tikai uz priekšu! Tu vari to atļauties! Galu galā tu taču esi personība, tu esi sieviete. Vai tas nav absurds? Neko muļķīgāku un, atvainojiet par izteicienu, tizlāku un idiotiskāku nebiju lasījusi. Kā par kaut ko tādu var rīkot konkursu? Un kur paliek šī romāna otra puse? Tam cilvēkam, kurš tiek krāpts, ļoti sāp. Te es domāju abas puses: gan vīrus, gan sievas. Lūk, parādās vēl kāda ļoti bieži sastopama mūsdienu “mazā filozofija” – tas otrs neuzzinās, tātad, ja nezina, tad drīkst krāpt. Un ne tikai krāpt. Arī melot, aprunāt u.tml. Ja neviens nezina, tātad tas nav grēks, tas nav nekas slikts.
Manuprāt, mūsdienās uzskati kļūst arvien brīvāki. Ja agrāk tie bija pārāk stingri, tad tagad pārāk brīvi. Kā saka, no viena grāvja otrā. Dari, ko gribi! Runā, ko gribi! Esi brīvs! Nereti var dzirdēt šādas domas. Bet cik bieži pārkāpjam robežu! Mēs sāpinām citus, nodarām viņiem pāri. Un beigās ciešam arī paši, jo tās ir sekas mūsu rīcībai. Reklāmās, televīzijā, žurnālos tiek sludinātas idejas: ja kaut ko gribi, tad vari to iegūt. Tu visu vari, visu māki. Es atbalstu veselīgas pašapziņas stimulēšanu, bet nevis iestāstīšanu cilvēkiem, ka viņi visu māk, tāpēc nav jārēķinās ar citiem. Viņi visu var, tāpēc ir labāki par citiem. Viņiem ir tiesības iegūt, tāpēc nav svarīgi līdzekļi, ko cilvēks izmanto, lai kaut ko iegūtu. Ir tiesības skaust, jo nav taču godīgi, ka otram ir, bet man nav. Es teiktu – tad nopelni!!! Tiek popularizēts – jo vairāk naudas, jo labāk! Bet vai tad nauda padara cilvēku vērtīgāku??? Vai mūsu vērtība vispār ir mērojama pasaulīgās lietās, kā, piem.: naudā, prestižu skolu atestātos vai dažādu kursu diplomos, piederošajās vērtslietās, mašīnā vai skaistā, stilīgā apģērbā? Nē, nav! Bet kāpēc mēs izmantojam tieši šādu mērauklu? Tādēļ, ka tā pieņemts? Tādēļ, ka tā dara visi? Tādēļ, ka tas ir normāli, vai tāpēc, ka tā tam jābūt? Un skumjākais ir tas, ka cilvēkus, kuri nostājas pret šādiem uzskatiem, bieži vien uzskata par muļķiem. Viņiem piedēvē tikai vienu īpašību – vientiesību. Tiek uzskatīts, ka tādi nekur tālu netiks, jo mūsdienu dzīve ir nežēlīga, katrs cīnās tikai par sevi. Tiek uzskatīts, ka šie vientieši ir pārāk sentimentāli un dzīvo sapņos, nevis realitātē. Šie vientieši tiek apsmieti.
Manuprāt, mūsu dzīvi veido dažādi stereotipi un aizspriedumi vai, pareizāk būtu teikt, pamatīgi to bojā, bet mēs to pat īsti neapjaušam un nesaredzam. Tieši par to uztraucos, dzirdot uz ielas jau iepriekš minēto dialogu. Lielākoties mēs spriežam par cilvēkiem, lietām un notikumiem pēc tā, ko saka citi, pēc tā, kāds priekšstats sabiedrībā ir par to izveidojies, pat neiedziļinoties, vai tā patiešām ir. Noteikti visās skolās par cilvēkiem ir radušies stereotipi. Tas tur ir tāds, tas atkal šitāds. Un ne tikai skolās. Arī dažādās iestādēs, mazās pilsētās, kaut kādā noteiktā, ierobežotā vidē un sabiedrībā kopumā. Izcils piemērs tam ir stereotipi par dažādām kultūrām, valstīm, piem., visi čigāni ir zagļi, latvieši ir iedomīgi, krievi ir dzērāji, bet karsto zemju pārstāvji, kā itāļi, nespēj būt uzticīgi vienam pretējā dzimuma pārstāvim. Cik man pašai nav nācies tikai nopūsties, jo redzu, kā pret kādu meiteni visi izturas ar acīm redzami negatīvu attieksmi, pat īsti viņus nepazīstot. Un tas ir tikai tāpēc, ka par viņu ir izveidojies kaut kāds muļķīgs stereotips bez nopietna pamata. Cik nav nācies sakost zobus, redzot, ka tiek smiets par to, ja cilvēks nejauši paklūp, ne tā noķer bumbu sporta stundā vai iet ar atsējušos kurpju auklu vai nejauši notraipītu bikšu staru. Jā, tas no malas izskatās komiski, bet par to var veselīgi pasmieties, uzlūkot šo situāciju ar veselīgu humoru, bet mēs, lielākoties, uzreiz liekam lietā savus rūpīgi glabātos aizspriedumus un pievienojam vēl vienu stereotipu jau tā pilnajai stereotipu somai. Mēs izturamies negatīvi, ja cilvēks nokļūst smieklīgā situācijā, bet viņa slinkumu, skaudību, lepnumu, mantkārību u.c. atbalstām. Tagad tas viss liekas tik pašsaprotami un normāli. Vai nevajadzētu būt otrādi? Man šķiet, ka cilvēkam jāatmet aizspriedums, ka nedrīkst izskatīties smieklīgi vai nokļūt smieklīgā situācijā, jāatmet stereotips, ka tad cilvēks kļūst mazāk vērtīgs. Jābeidz domāt, ko par to teiks citi. Ja tu nedari neko sliktu, balsties uz garīgām vērtībām, tad nav nozīmes, ko par to saka citi, jo tu apzinies savu vērtību un rīkojies saskaņā ar saviem principiem. Nebaidies būt smieklīgs!
Es nekādā ziņā nevēlos apgalvot, ka mēs visi dzīvojam nepareizi. Negribu teikt, ka cilvēkam nav nepieciešama nauda, ka ir šausmīgs grēks vēlēties dzīvot skaistā mājā, strādāt labā darbā, censties iegūt labu izglītību un pārvarēt šķēršļus, lai iegūtu to, ko vēlamies. Negribu teikt, ka mums nav ļauts būt nedaudz godkārīgiem, nav ļauts veidot savus priekšstatus par apkārtējiem cilvēkiem, lietām, notikumiem un sabiedrību. Es vēlos teikt tikai to, lai veidojam priekšstatus, domājot paši, nevis izmantojam aizspriedumus un balstāmies uz esošajiem stereotipiem. Vēlos teikt, ka vispirms vajadzētu padomāt par mājas pamatiem un tikai tad par kosmētisko remontu, par to, kā tā izskatīsies. Par pamatu vajadzētu likt garīgās vērtības: mīlestību, ticību, cieņu, līdzjūtību, godīgumu u.c. Un uz tām būvēt visu pārējo. Ja mēs nospraužam sev mērķi un apzināmies, kādus līdzekļus varam izmantot, ja pirmajā vietā liekam garīgās vērtības un tikai tad domājam par pārējo, mums viss izdosies. Māja nesabruks, ja tai būs stingri pamati. Tā stāvēs visās vētrās. Turpretī, ja tai pamati būs neizturīgi un pavirši būvēti, tad pirmajā vētrā tā sabruks.
Lūk, tas mani uztrauc visvairāk. Varbūt kāds varētu domāt, kāpēc es uztraucos par tādām lietām, nevis par vardarbību ģimenē, lielo bērnu skaitu, kuri dzīvo patversmēs, nabadzību vai kariem. Es par to uztraucos, tas man rūp, bet, manuprāt, tas viss ir tikai sekas mūsdienu sabiedrības attieksmei pret dzīvi un pasauli. Ja mēs to varam mainīt, tad tā varam arī samazināt bāreņu skaitu, izvairīties no kariem, uzveikt nabadzību. Bet pats galvenais ir atcerēties, ka nevar viens izmainīt pasauli, jo pirmām kārtām ir jāmaina pašam sevi. Tas ir ilgs un grūts process. Arī es cenšos mainīt savu attieksmi, sevi pašu. Ja mēs katrs pacenstos, tad varbūt kopīgi kaut ko spētu mainīt pasaulē! |
