Pasaule ir maza. Bet brīžiem tomēr pārāk liela. Mūsdienās nav tādas vietas uz zemes, kuru cilvēks nebūtu paspējis ietekmēt. Jo cilvēks, kā gudrākais un attīstīties spējīgākais ir paspējis visu pasauli padarīt par savu, tikai un vienīgi savu. Galvenais ir pielāgot visu cilvēka kaprīzēm, vajadzībām un iegribām. Pasaule cilvēkam ir kā rotaļu laukums bez robežām. Jautājums ir tikai viens – ko par to domā pati pasaule? Vai zeme ir gatava samierināties par mūsu dzīvesveidu un nākotnes iecerēm?
Cilvēks ir būtne, kurai ir sniegts vairāk nekā citām būtnēm. Mēs esam tie, kuriem ir iespēja veidot pasauli, un tā ir milzīga atbildība. Kas mums sniedzis šo lielisko iespēju, nemaz nav svarīgi, jo galvenais ir tas, ka mums šī iespēja vienkārši ir. Pagaidām vēl ir lietas, kurās mēs esam atkarīgi no zemes, bet jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo neatkarīgāki mēs kļūstam. Tā ir zinātnes, tehnikas, ambīciju attīstība, kas padara mūs aizvien attālinātākus no sākotnējām vērtībām.
Cilvēks ir godkārīgs tirāns, kas miljoniem gadu laikā ir pārņēmis pasauli un visu, kas tai jebkad piederējis. Viss jau nemaz nebūtu tik ļauni, ja vien cilvēks nebūtu aizmirsis pašu galveno – mēs neesam vienīgie uz mūsu planētas, un arī pati zeme jūt, tā cieš no cilvēka bezjēdzīgās rīcības. Mani uztrauc tas, kas notiks ar šo vietu, kas ir cilvēces patvērums jau tik ilgu laiku. Par to domājot aizvien vairāk apzinos, ka cilvēks pats būs tas, kas pazudinās zemi, līdz ar to arī pats sevi. Cilvēks šobrīd ir kā bumba ar laika degli. Iespējams vēl nav par vēlu apturēt sprādzienu, tomēr diez vai cilvēce paspēs laicīgi aptvert savu pāri darījumu. Līdz ar to mēs būsim palaiduši garām savu iespēju, izveidot pasauli, kura spētu izdzīvot.
Tiek daudz runāts par piesārņojumu, ļaunumu, vardarbību, kas pārņem mūsu zemeslodi, bet būsim atklāti, cik daudzi vispār pēc šādām sarunām nolemj kaut ko reāli mainīt? Tā pa īstam, neviens, jo mainīt nozīmētu atteikties no tūkstošiem ērtību, kas tieši cilvēkam nodrošina komfortablu dzīvi. Mainīt nozīmētu papūlēties kādas citas lietas labā. Mainīt nozīmētu kļūt atbildīgākam. Materiālisms ir kļuvis par raksturīgāko cilvēka iezīmi.
Mūsdienu cilvēks dzīvo šodienai, jo viss ir kļuvis pieejams. Galvenais ir paspēt izdzīvot pašam, bet nākamās paaudzes, lai pašas meklē risinājumu. Mūsdienu personības tiecas savu dzīvi padarīt tādu, lai būtu labi līdz nāvei. Protams, ja jau cilvēks dzīvotu tikai rītdienai viss kļūtu pārāk vienmuļš. Dzīvot tikai šodienai vai rītdienai, tās ir galējības, kuras nedrīkstētu pārkāpt. Cilvēkam vajadzētu balansēt starp šodienu un rītdienu, starp savām un pasaules vajadzībām. Bet šāda līdzsvara vienkārši nav.
Cilvēks ir sasniedzis posmu, kad vairs nemaz nav ko sasniegt. Sākums ir kļuvis par beigām. Cilvēce sākusi virzīties uz leju, kaut arī šķiet, ka viss kļuvis augstāks.
Zināms, ka cerība mirst pēdējā un nevienam nav liegts meklēt risinājumu un jēgu, bet lai cik skumji tas nebūtu, nepietiks ar dažiem varoņiem, lai izlīgtu ar pasauli un dabu. Jāmainās būtu visiem, bet pat vislielākais cerētājs apzinās, ka mēs pamazām iznīcinām paši sevi.
|