KĀDA MINISTRU PREZIDENTA DZĪVE   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

17.01.2010.

Mana karjera sākās kādas politiskās partijas jauniešu organizācijā ar atraktīvu nosaukumu. Mēs bijām visdažādākie jaunieši (pārsvarā vecāko klašu skolnieki un studenti), kā arī daži, kurus īsti par jauniešiem nevarētu nosaukt. Visiem mums bija kopīga interese par politiku un norisēm valstī. Protams, ne visi savu nākotni saistīja ar politiku, arī es ne, bet liktenis iekārtoja manu dzīvi savādāk. Pirms tam pabeidzu institūtu un ieguvu militārās tehnikas inženiera kvalifikāciju (starp citu, ļoti cienījama profesija aukstā kara laikā), bet tad sākās „perestroika”, krita dzelzs priekškars, sākās demilitarizācija un mana profesija kļuva nevienam nevajadzīga, dažu brīdi likās, ka cilvēki par to uzzinot, pat nodomā, ka esmu kaut kāds noziedznieks. Tādēļ iestājos tajā politiskajā partijā, kuras jauniešu organizācijā biju piedalījies. Tā bija viena no daudzajām jaunajām politiskajām partijām, kura nodibināta uzreiz pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Es pat īsti neizpratu tās darbības mērķus un politikas atšķirības no citām partijām. Pēc kāda laika notika pirmās Saeimas vēlēšanas manā dzīvē. Arī es biju partijas sarakstā, bet netiku pie mandāta, pat neinteresējos par rezultātiem, jo sāku domāt kā stabili pelnīt sev iztiku, jo strādāju gadījuma darbus. Kā likteņa dāvana nāca piedāvājums no paziņas, kurš kopā ar mani izklaidējās partijas jauniešu organizācijā, bet viņa karjera bija jau sākusies, viņš jau strādāja par valsts sekretāru vienā no ministrijām. Mani uzaicināja par departamenta vadītāju. Šajā amatā nostrādāju vairākus gadus, kad mani saka ievērot partijas „virsotne”, kurai patika mana aktīvā darbošanās partijā un saskanīgā darbība ministrijā. Pa šiem gadiem biju apguvis daudz noderīgu zināšanu par to, kas kam jāsaka un kas jādara. Vēlēšanu tuvošanās vienmēr bija rosīgs periods, īpaši partijā. Tomēr šīs vēlēšanas man bija īpašas. Atskanēja zvans manā telefonā un viens no partijas „lielākajiem” cilvēkiem man pateica: „Tev būs jābūt par Ministru prezidentu.” Uz maniem jautājumiem atbildi neguvu un man pateica, lai steidzami nāku uz partijas biroju. Pēc neilga laika, man pašam neticot notiekošajam, Valsts prezidents svinīgā uzrunā uzaicināja mani veidot Ministru kabinetu. Tas, ka īsti neko nezināju par valdības darbību, mani nebaidīja, jo paļāvos, ka partijas biedri visu palīdzes apgūt. Sākās mans pilnvaru laiks, izveidojām stabilu koalīcijas valdību, uzrakstījām standarta deklarāciju par valdības darbību ar visādiem skaistiem mērķiem. Tas, ko sadarīju valdības darbības laikā, šeit nerakstīšu, bet pastāstīšu kā beidzās mana karjera... Uz vienu no partijas vadītājiem sāka krist korupcijas ēna un KNAB ērglis jau draudīgi lidinājās virs viņa galvas. Cilvēks ietekmīgs, tāpēc, kad Saeimā tika izveidota izmeklēšanas komisija, pacēlās jautājums par valdības darbību, kas beigās noveda pie balsojuma par uzticību valdībai. Biju pārliecināts, ka viss būs kārtībā, jo biju samērā „tīrs” un partija ar mani bija apmierināta. Tomēr man par brīnumu arī koalīcija balsoja pret uzticību. Ar 86 „pret” beidzās mana Ministru kabineta prezidentūra, arī dalība partijā, jo partija negribēja „smērēties” ar mani. Tagad, savācis savas mantas no sava kabineta Brīvības ielā, domāju, kam mūsdienās būtu vajadzīgs novecojis militārās tehnikas inženieris?

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1809 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1809 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ