JO TUR, AIZ MĀKOŅIEM, IR SAULE...

Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

15.11.2007.

Sofisma filosofijā visa esamība tiek vērtēta caur subjektivitātes prizmu- viss ir tāds, kādu to redz, sajūt, dzird un apjauš katrs pats. Tātad- cilvēks pats veido savu esamību. Pēdējā laikā sabiedrībā vērojama izteikta tendence uz visu raudzīties negatīvi- visiem glāzes ir pustukšas, inflācijas cipariņi kāpj debesīs kopā ar valdībai veltītajiem kaķu lāstiem un mākonīšu sudraba maliņas patiesībā izrādās ozona caurumi... Kāda gan jēga gaidīt labākus laikus un zaļāku zālīti, ja paši to vien darām kā slīkstam paši savas neapmierinātības un negāciju paisumā?
Var jau būt, ka sabiedrības burkšķošā daļa labprāt mestos apstrīdēt manu viedokli, tomēr es nebūt necentīšos izplūst cukurvates salduma cienīgās runās par to, ka dzīve ir skaista- tā ir tāda, kādu mēs to radām! Neticu, ka „Latvijas Avīzes” beigu lapā publicēto, pārsvarā žēlīgās vaimanās izplūstošo, rakstiņu autori jūt kādas pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē.. Manuprāt, saulīte daudz spožāka un kakao garšīgāks šķiet tiem, kas piedalās akcijā „Latvijas lepnums”, pastāstot pārējiem par kādu labu cilvēku,- vismaz man jau nu noteikti! Labais cilvēku dzīvēs vairojas tikai tad, ja ar to neskopojas un dalās ar citiem. Diemžēl, zināms, ka visas ļaunās baumas par neveiksmēm izplatās varenā ātrumā, taču par citu panākumiem kavējas kā „Latvijas Pasts” un vēl apaug ar skaudības pelējuma sēni...
Protams, man pašai nemaz nav tik viegli smaidīt visu cauru dienu, nelikties ne zinis par slapjām, sabristām kājām un valdības kārtējām neveiksmēm... Dažreiz man šķiet, ka tas vispār nav iespējams! Tomēr, ja jāizvēlas starp gaudulīgu čīkstēšanu par ļauno pasauli un mazliet gaišāku skatu uz dzīvi... Galu galā,- ja pat caurmēra plastmasas maiss var lidot, tad kāpēc man būtu jātup starp dubļainām lapām uz nenotīrītas ietves? Labāk atvērt acis tā kārtīgāk un paskatīties apkārt! Ir taču miljoniem sīkumu, par ko priecāties pat tad, ja laika prognoze ir trešā- nelabvēlīgā! Nu kaut vai tas, ka mani mīļākie džinsi, kuros dibens izskatās vienkārši lieliski, joprojām ir man mugurā. Mazliet jau sekli, toties iedarbīgi. Un ar plašu smaidu sejā ir vieglāk arī citus piespiest kaut uz mirkli neizskatīties, it kā pats Kalvītis būtu uzkāpis uz kājas!
Tomēr pats labākais veids kā padarīt savu dzīvi labāku, ir darīt to labāku citiem. Pacelt papīru parkā un iemest to miskastē. Piezvanīt un ziedot vienu latu slimam bērnam. Ziedot drēbes bērnu nama bērniem, nopirkt ubagam maizi, noorganizēt apkārtnes sakopšanas talku- tas ir mazākais, ko varam darīt citu un, galu galā, paši savā labā. Zinu- tik vien kā frāzes.. Maiga moralizēšana. Ja vien katrs pats nav kaut vienu vienīgu reizi tā nesavtīgi palīdzējis otram, tad tam nesaprast, cik liels patiesībā ir gandarījums. Tas plikais paldies, par ko mūsdienās neko nevarot dabūt, maina attieksmi pret dzīvi daudz vairāk nekā pāris tūkstošu latu vērts ceļojums uz Indiju, lai garīgi attīrītos, blenžot uz govīm un pērkot suvenīrus. Viss šķiet labāks, jo cilvēks pats ir kļuvis labāks.
Es ticu, ka cilvēkam ir karma. Sauciet to par dievišķo likumu, ja gribat. Tik un tā nekas nepaliek bez sekām. Katru ļauno domu, vienalga, vai uz sevi vai citam vērstu, kāds tur augšā sadzird un piepilda. Jā, man ir tāda muļķīga vēlme- kaut visi cilvēki kaut uz vienu dienu spētu redzēt labo. Tik vien.

Publikas vērtējums: Nav

Atpakaļ