ES TAS NEBŪTU...   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

19.01.2010.

Kas notiek apkārt ir man nezināms, vien Jums. Nesēžu es krēslā siltākā par auksto dzelzi ziemas salā. Esmu tepatās un salstu domājot, kas es varētu būt. Nāves žņaugs mani aptveris un katra elpa kļūst vēsāka – tad kas es varētu būt? Pirms pēdējā no sniegpārslām, ko manījis es biju, nokrita es iedomājos par karali tronī, kas valda pār ledus pili. Nekā siltaka man domās nav, laikam parāk tālu no dzīvās realitātes esu. Ar nosalušu skatienu es aptveru, ka apkārt nav neviena, kas zinātu par ledus pili tepat manā pasaulē, jo pārējiem rūp sava viena pasaule, kurā valstis rausta aiz apkakles katru, kas domā pret tām. Demokrātijas ugunis patiešām siltākas par to, kas manā pasaulē, bet miera taču nav. Liesmai miera nebūt pat tad, kad tauta dzēš ar aukstu šalku un lūdz aukstajiem vējiem liesmas zem atmiņu spilvena slēpt. Slēpšos arī es savā pasaulē, kur karalis ir ministrs, karalis ir prezidents, karalis ir viss, kam salt un vienaldzībā slīkt. Nav arī mana pasaule tik dzeltena, ka avīžu vāki veikalos, kuros sen neesmu bijis. Negrib mani redzēt tā pasaule vairs. Lai gan reiz es ticēju, ka demokrātiskā uguns sildīs, baros manus bērnus un es zināšu, ka nekad nakts dienas laikā neiestāsies. Es ticēju un tagad salstu. Lēmums pēc lēmuma, bet ne mans. Es tiešām nebij spējīgs savu vārdu teikt tad, kad to vajadzēja dzirdēt katram, kas no augšas uz mani skatījās. Neticot sapņiem atsaucu dienas tās. Bij labi un nerūpēja man ledus pils, šī pieturas dzelzs sols, kas nu ir mana guļvieta. Labāk kāds būtu mani dzirdējis, varbūt tad zinātu, ka es vien puķes vēlos redzēt ziedam zilos laukos un grimt varavīksnes spēlēs. Smagi atkal ieelpoju un aizveru acis. Kas būtu, ja būtu. Sēdētu es tur augšā, dzirdētu visu, kas ir lejā un mestos ceļos, lai vienlīdzīgs būtu ar visiem, kas man tic. Aizmirstu savu nākotni uz laiku, kas rakstīts nākotnes grāmatā, un zinātu vienīgi vienu – Latvijas nākotni. Es sabožos un nejūtu vairs pirkstu galus. Cik patīkami laikam neko nejust, sēdēt tur krēslā un lemt. Iepūtu siltu dvašu rokās, ja vien tā būtu patiesi silta. Pārtraucu sevi žēlot un turpināju cītīgi plānot, ko es varētu dāvāt Latvijai. Un miljonu miljons, miljardu lieko man neatradās kabatā. Asins sviedri mūsu sāls jūru piepildīs, neļaušu atdot savu vārdu, jo nopelnīt vēlos es to. Apziņa negaist, bet ledus pils ir tuvāk kā jel kad. Kāds garāmgājējs paskatās uz mani un saviebjas tā it kā neviena nav - ir tikai kaudze tā, ko redzēs nākamaja rītā pēc svinībām. Nekas. Prieks zudis visiem pēc mazas mirkļa eiforijas, taču bezdibenis mūs nerauj, mēs paši ejam tur. Grimstu arī es, jo sirds nepukst ātrāk par tavu domu. Manējā jau apstājās. Es būšu karalis savā ledus pilī, lai arī nesaprasts, bet savas tautas mīlēts. Ministru prezidents? Kāds ministru prezidents pēc nāves uz aukstā pieturas dzelzs sola. Es tas nebūtu...

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1819 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1819 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ