ES - MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

25.02.2010.

Es pamostos, saģērbjos, ēdu brokastis un iztīru zobus. Spogulī manu ko dīvainu, esmu ietērpts uzvalkā, esmu kādus gadus 30 vecs un uz labās krūts redzu uzrakstu: „Ministru prezidents Alvis.” Tas taču nevar būt ! Es un ministru prezidents ? Nē! Man tagad būtu jādodas uz skolu, nevis jābūt ministru prezidentam. Taču tā nu tas ir. Esmu ministru prezidents, un šķiet, ka man jau būtu jābūt darbā, jo plānotājs pīkst kā traks. Nu ir laiks doties uz mašīnu un gudrot, kā lai es tieku uz savu darba vietu, ja es nezinu, kur tā atrodas. Par laimi plānotājā ir atzīmēta vieta, kurā es strādāju. Pa ceļam es prātoju, ko darīt. Man taču nav ne jausmas, kas ir ministru prezidents ! Tomēr es atceros par to, cik nekrietni valdība ir izrīkojusies ar Latvijas valsts budžetu un par to, cik lielas ir deputātu algas , bet iedzīvotāju algas mazas. Varbūt es tāpat vien neesmu kļuvis par ministru prezidentu, varbūt es varu ko mainīt. Paskatīsimies, kā politiķi iztiks ar minimālo algu ! Nonācis valdības ēkā, es pamanu vienu no saviem kolēģiem (ja viņu tā var saukt) un aizskrienu pajautāt, kur es varu mainīt politiķu algas. Viņš pasmejas un saka: „Tu taču zini, kur to var izdarīt ! Gaitenī pa labi, piektās durvis pa kreisi. Nākošreiz neaizmirsti mājās galvu !” Es, neko neatbildēdams, dodos uz kabinetu, kuru viņš norādīja. Nonākot telpā, es saprotu, ka tas ir mans kabinets. Kabinetā es paņemu pildspalvu, lapu un sāku rakstīt pieprasījumu samazināt politiķu algas vismaz līdz 300 latiem mēnesī. Pēc pieprasījuma noformulēšanas es dodos pie Valsts prezidenta, lai šo projektu īstenotu. Izlasījis manu pieprasījumu, prezidents sadusmojas: „Vai tu jucis esi ? Kā lai mēs nomaksājam savus rēķinus un pabarojam ģimenes ? Vai tev ar galvu šodien viss kārtībā ?” „Jā,” es atbildu „bet no pieprasījuma es neatkāpšos. Dīvaini, ka valsts iedzīvotāji iztiek ar minimālo mēnešalgu, ja jūs nevarat iztikt pat ar 300 latiem mēnesī ! Ja nevēlaties algas samazināt uz visiem laikiem, tad varbūt uz mēnesi ?” Prezidents atbild: „Patiesībā, varbūt arī šī nemaz nav tik slikta doma. Varbūt iedzīvotāji būs apmierināti kaut uz mēnesi. Tātad, jūs dzirdējāt ! Vienu mēnesi mēs, politiķi, iztiksim ar minimālo mēnešalgu !” Tā nu man bija jānosēž savā birojā līdz plkst. 2200, kad arī pienāca laiks doties mājās. Manu pieprasījumu pieņēma, un es ar mierīgu sirdi devos gulēt. No rīta es pamodos pavisam citā ādā. Es atkal biju es pats ! Varbūt tiešām man bija lemts kļūt par ministru prezidentu uz vienu dienu, tomēr tas bija pietiekami ilgs laiks, lai kaut ko mainītu. Līdz ar algu maiņām mainījās arī politiķu uzskati un valsts ekonomiskais stāvoklis. Paldies Dievam – uz labo pusi. Politiķi nolēma paildzināt manu projektu uz gadu un vēlāk uz visiem laikiem. Viņi kļuva izpalīdzīgāki un iejūtīgāki, jo paši zināja, kā tas ir – dzīvot ar minimālo mēnešalgu. Vēlāk kaut cik nostabilizējās valsts ekonomiskais stāvoklis, un dzīve kļuva mazliet vieglāka. Tagad, kaut gan to zinu tikai es vienīgais, es jūtos lepns par savu ieguldījumu Latvijai.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W2012 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W2012 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ