ES - MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

24.02.2010.

Atveru acis, logā jau parādās pirmie saules stari. Ir svētdiena. Šo dienu pavadīšu kopā ar ģimeni, kā to dara daudzi vīri un tēvi. Šodien man nav paredzētas svarīgas tikšanās vai komandējumi, būšu kopā ar savējiem, jo vissvarīgākais cilvēkam ir ģimene. Esmu Ministru prezidents, kaut nekad bērnībā uz jautājumu: „Kas Tu būsi, kad izaugsi liels?”, neesmu atbildējis – „Valsts vadītājs”. Tieši tas es šobrīd esmu, manās rokās ir vara un aiz manas muguras ir tauta, par kuru esmu atbildīgs. Jā, man ir parādījušies sirmi mati, pāris dziļas rievas pierē, bet tas aizmirstas un šķiet mazsvarīgs, redzot priecīgās bērnu sejas, kad ierodos apmeklēt skolu vai bērnu namu, kad vecie cilvēki pansionātos dod svētību, kad, atrodoties ārzemēs, tautieši saka paldies, ka mātes un tēvi nedzīvo bada maizē. Tieši tad sajūtu, ka negulētās naktis un smagie lēmumi nav bijuši veltīgi. Šodien ņemšu bērnus pie rokas un dosimies garā pastaigā. Tikai mēs. Man apsardzes nav, jo man nav jābaidās – tauta mani mīl. Iesim uz parku, apēdīsim pa saldējumam, ja kļūs vēsi – sildīsimies pie tases karstas tējas mūsu iemīļotajā kafejnīcā. Viesmīle, pat nejautājot, atnesīs mūsu mīļākās kūkas. Bērni stāstīs par skolas gaitām, mēs skaļi smiesimies un čukstēsim noslēpumus. Apkārtējie uz mums atskatīsies un laipni sveicinās. Atgriežoties mājās, vienmēr pārņem miers un neaprakstāms vieglums. Ieslēdzu televizoru, rāda ziņas – plūdi, avārijas, narkotikas, noziegumi. Šai pasaulē tik daudz ļaunuma. Kad, stājoties amatā, devu zvērestu, ka godam kalpošu Latvijas valstij un tautai. Devu zvērestu arī pats sev – būšu tāds, lai maniem vecākiem nebūtu kauns, raugoties uz mani un maniem darbiem, lai vēstures grāmatās varētu lasīt tikai labus vārdus, lai cilvēku atmiņās es paliktu kā godīgs tautas kalps, nevis izšķērdētājs un zaglis, lai mazi bērni gribētu līdzināties man. Šo solījumu atceros no dienas uz dienu un tas dod spēku tikt galā ar grūtībām, nepagurt, neļaut nodarīt pāri manai tautai. Jau pienācis vakars. Bērni šo brīdi gaida visvairāk – ir pienācis pasakas laiks. Viņi ir parasti cilvēkbērni, vēl īsti nesaprot mana amata svarīgumu. Un mans amats nedrīkst nodarīt viņiem pāri, jo bērnība ir tikai vienreiz. Acis krīt ciet, bet vēl pārdomāju, kas rīt darāms. Šodien biju parasts cilvēks – vīrs un tēvs, bet rīt – Ministru prezidents. Un rītu sākšu ar solījumu – godam kalpot savai valstij un tautai.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W2004 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W2004 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ