ES-MINISTRU PREZIDENTS.   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

22.02.2010.

Cilvēks ir dzīva, uz apkārtējo vidi reaģējoša būtne, kas no vienas puses ir pietiekami racionāla, lai spētu analizēt un izmantot zināmās sakarības, bet no otras puses- pietiekami radoša, lai spētu nonākt līdz jauniem atklājumiem. Tomēr jāņem vērā tas, ka visi cilvēki nav vienādi funkcionējoši, un to rīcības un domāšanas spējas ir stipri atšķirīgas. Tātad daži spēj izvirzīt sevi augstāk par citiem gan garīgās izglītības, gan sociālās saskarsmes līmenī. Tomēr pirmās divdesmit sekundes cilvēks cilvēkam ir tikai seja, kas pauž grimases un rada pirmo iespaidu, kas vairāk vai mazāk paliek nemainīgs. Ņemot vērā iepriekš minēto, cilvēkam, kas vēlas ievirzīties līdera pozīcijā divdesmit sekunžu laikā ar mīmikas palīdzību būtu jāatklāj sava spēja komunicēt, jāievieš uzticība savai personībai un jāpauž organizācijas spēju prasme. Iespējams, ka tieši šāds patiesu īpašību kopums radītu tautas uzticību ministru prezidenta amata kandidātam. Tomēr cilvēki valkā maskas, kas tos padara izskatīgākus un piemērotākus jebkurai situācijai. Valsts ir lode, maza pasaule, kas lēnām un nemainīgi griežas ap savu asi. Gadu gaitā varbūt tiks izmainīta tās virsma, bet dzīlēs tā pieturēsies pie dabiskajiem procesiem. Tāpat kā globuss, kas inteliģenti stāv uz rakstāmgalda šī lode atklāj savas kontūras un sakarības, kas var virzīt uz priekšu tās attīstību vai gluži pretēji- novest līdz pilnīgai degradācijai. Es pieskaros, lai iepazītu. Tuvākā teritorija- mans galds, mans skapis, mana gulta. Tālākā- manis pašas horizonts. Es pieskaros- es funkcionēju. Tomēr es nevaru to darīt viena; arī galds nav stabils uz vienas kājas. Vajadzīgs kāds, kas pazīst šo lodi, kāds, kas savā plaukstā var turēt apaļu formu, dzīvot vienā ritmā ar to. Pareizāk sakot, vajadzīgi vairāki, lai secīgi turētu plaukstas, ja nu tā krīt. Mana māja uz vistas kājas, un manas plaukstas- sākuma sākums. Vadīt ir kā planēt virs kalnu virsotnēm un reizēm atdurties pret radīto, lai saprastu, cik tā ir daudz. Izcils vadītājs ar savu komandu ne vien uzcels kalnu grēdas sev, bet arī kaimiņiem, lai radītu formu, uz kā izcelties. Bet tautas labklājība nav gluži kalnu grēda. Tai drīzāk jābūt kā klintij, kas ir nodrošināta pret zemu planējošiem trakajiem ar sengrieķu komēdiju maskām. Katram sava vieta debesīs un sava piezemēšanās vieta uz zemes. Kāds tikko uzsācis lidojumu, un kādam tas tikko beidzies. Portretos iemūžina tikai tās sejas, kas ir tā vērtas. Es redzu kādu pirmklasīgu gleznu- tautas seja kā tautas spogulis. Visi ļoti smaidīgi, pozē, kāds ķircina otru, bet es aizmugurē. Nē, nepārprotiet, ne jau tāpēc, ka man nepatiktu tikt iemūžinātai, bet gan tāpēc, lai tā atstātu vēstījumu. Apmierināti cilvēki reti atceras par panākumu meistaru, turpretī kāds ir jāuzmeklē, lai nepietiekamais tiktu uzlabots. Lūk, tāpēc es atsēdīšos uz soliņa, un glezna runās manā vietā. Seja paliks mūžam.

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1973 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1973 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ