ES- MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

12.02.2010.

Pārdzīvoti un arī gaidāmi visādi laiki – gan grūti, gan viegli. Pasaulē ir dažādi cilvēki – ir tādi, kuri katra santīma dēļ strādā sūru, grūtu darbu, bet ir tādi, kuri izšķērdīgi izmanto valsts līdzekļus, nemaz nedomājot par citiem iedzīvotājiem. Es esmu viena no Latvijas iedzīvotājiem; es neesmu nedz deputāte, nedz valsts amatpersona, kura rūpējas par to, lai no viņu algas ne santīms netiktu atņemts. Amatpersonas iegādājas sev lielākus makus, lai ikmēneša tūkstoši spētu tur ietilpt. Taču, ja viņi pievērstu savu uzmanību tautai, tad redzētu, ka par darbu cilvēki saņem ļoti mazu algu un vairumam alga ļoti reti tiek izmaksāta, jo stāvoklī, kādā mūs ir ievedušas valsts amatpersonas, pat darba dēvējiem naudas nav daudz. Ja man būtu iespēja kļūt par ministru prezidenti, tad jau pirmām kārtām es samazinātu savu algu līdz iedzīvotāju algu līmenim un censtos panākt to, lai arī citu amatpersonu algas tiktu samazinātas. Lai tā notiktu, es rīkotos tā: Saeimas sēdē censtos panākt lēmumu par algu samazināšanu un deputātu atbrīvošanu no darba. Rezultāts būtu tāds: no katras profesijas pa vienam pārstāvim, piemēram, veselības ministrs, ārlietu ministrs, izglītības ministrs… Šajos laikos katrs domā, kā iegūt savā maciņā lieku monētiņu. Bet amatpersonas, pat saņemot algu tūkstošu apmērā, nesaprot, kā jūtas vecāki cilvēki. Viņi pat neuzklausa pensionāru lūgumus! Veciem cilvēkiem tiek atslēgta apkure, un līdz ar to viņi mājās staigā kažokos, ūdens ir sasalis, un sasalušas ir visas notekcaurules, kā arī pārtikas produkti. Vēl jo ļaunāk- daudzi namīpašnieki atņem veciem cilvēkiem mājokli par laikā nenomaksātu īri. Amatpersonas ir pieņēmušas lēmumu, ka pensiju var saņemt, līdzko sasniegti 62 gadi. Agrāk sievietes pensiju varēja saņemt no 55, bet vīrieši no 60 gadiem. Vai varat iedomāties tādu ainu: noskan zvans. Skolēni ieņem savas vietas solos. Atveras durvis, un klasē ienāk skolotāja, sirmiem matiem, kalsna, drebošām, aukstuma pārņemtām rokām, mutē- daži zobi, neēdusi, jo naudas nav pat kukulītim maizes, kur nu vēl lai aizietu pie zobārsta! Tas viss tāpēc, ka viņas gados pensiju vēl nemaksā. Krīzes dēļ pensija tika samazināta. Decembra beigās tika pieņemts lēmums, ka pensija būs tikpat liela, kā pirms samazināšanas. Tas parāda, ka deputāti pieņem nepārdomātus lēmumus. Ar darbu arī ir grūti. Pensionārus un vecus cilvēkus, kuri vēl nesaņem pensiju, atlaiž no darba, sakot, ka veci cilvēki savu laiku jau nostrādājuši un esot jālaiž jaunatne. Jaunajiem jāapgūst darba iemaņas. Es domāju, ka gados vecākiem cilvēkiem ir jāstrādā, un, būdama ministru prezidente, neļautu šos cilvēkus izmest uz ielas, jo viņiem ir pieredze, zināšanas. Arī pret bērniem mūsu valstī trūkst iecietības. Latvijā jau slēgtas daudzas lauku skolas. Netiek ņemts vērā, ka gan skolēni, gan viņu vecāki protestēja pret to un lūdza skolu atstāt. Mūsu pagastā 2009. gadā noņēma pabalstu skolas mantu iepirkšanai. Tas ļoti ietekmēja daudzas ģimenes, jo ne visiem vecākiem ir nauda, tāpēc vairākiem bērniem 1. septembris bija nevis svētki, bet mocības. Par laimi mūsu skolā septembra sākumā skolēni no maznodrošinātajām ģimenēm saņēma burtnīcas, somas, zīmuļus, krāsas- visnepieciešamāko pirmajā laikā. Bet pēc tam? Kādā skolā nu jau 2010. gadā tika ieviests tāds noteikums: par labām un teicamām sekmēm skolēni var saņemt stipendiju līdz pat 25 latiem! Ja skolēns veiksmīgi piedalās olimpiādēs, šī summa kļūst lielāka. Varbūt to varētu ieviest visās skolās? Ja es būtu ministru prezidente, es pieņemtu lēmumu par PVN samazināšanu. Līdz ar to veikalos viss kļūtu lētāks un pietiktu naudas pabalstam skolas mantu iepirkšanai un arī skolotājiem ( un citiem) būtu pietiekami lielas algas. Mūsdienās slēdz rūpnīcas. Viena no tām ir šprotu rūpnīca. Zinātnieki esot atklājuši, ka Latvijas kūpinātajās zivīs ir par daudz benzoperona un tas kaitē cilvēku veselībai. Taču agrāk cilvēki ēda un viss bija labi! Ja es būtu ministru prezidente, es neļautu slēgt šo rūpnīcu. Ja tas benzoperons tik tiešām ļoti ietekmē cilvēku veselību, tad tā daudzumu varētu samazināt, izdomāt ko citu. Tikai tās zivis vairs nebūs tik kārdinoši zeltainas…Taču rūpnīca paliktu, cilvēkiem būtu darbs. Arī citas rūpnīcas, kuras pašlaik ir slēgtas, bet kuru telpas vēl ir kārtībā, varētu mēģināt atsākt darbu. Rūpnīcu ēkas varētu restaurēt. Tad bezdarbniekiem būtu darbavietas… Daugavpilī vien slēgtas četras lielas rūpnīcas. Bet visā Latvijā tādu ir ļoti daudz. Tās varētu atsākt darbu, un jautājums ar bezdarbniekiem tiktu atrisināts. Protams, algas sākotnēji nebūtu pārāk iespaidīgas, taču sākums vienmēr ir grūts. Saražotās preces varētu eksportēt uz ārzemēm, tādējādi saņemot naudu. Līdz ar to arī algas kļūtu lielākas. Lauksaimniecība arī ir bēdīgā stāvoklī - zemniekiem nav “zelta laiki”. Valsts amatpersonas ir izlēmušas, ka izdevīgāk pienu iepirkt Lietuvā par zemāku cenu, nekā maksāt pašu zemniekiem un pienu pārstrādāt uz vietas. Atceros, kad es biju maza, mēs ar vecmāmiņu gājām nodot pienu. Atbrauca liela mašīna (es biju maziņa, un tāpēc mašīna šķita milzīga), vecmamma cēla mani kabīnē, bet tante, kas brauca tai mašīnā, kaut ko pierakstīja. Tad viņa sniedza man lielu divu latu monētu. Man tā ļoti patika! Uz tās bija ļoti skaista gotiņa…Bet tagad es ar vecmammu vairs neeju. Viņa par litru piena saņem tikai piecus santīmus. Ļoti žēl, ka tā notiek. Daudzi zemnieki pienu vairs nenodod, bet manai vecmammai ( un, es domāju, arī citiem cilvēkiem) pieci santīmi ir lai gan neliela, tomēr nauda. Ja pienu nodod četras dienas, tad par sakrāto naudu var nopirkt kukulīti maizes. Vajadzētu padomāt arī par pamesto fermu atjaunošanu un lopu audzēšanu. Turot lopus, var iegūt gan pienu, gan krējumu, gan biezpienu, gan sviestu. Un tas viss nav jāpērk veikalā no lietuviešiem, varētu produkciju pārstrādāt uz vietas, Latvijā. Arī samaksa par pienu varētu būt lielāka. Tad zemniekiem būtu nauda. Nedrīkst aizmirst arī par mazajām zemnieku saimniecībām, kurām pašlaik nepietiek līdzekļu. Šiem lauksaimniekiem ir jāpalīdz paplašināt savas saimniecības un jāļauj tām uzplaukt, nenosmacējot ar pārmērīgi lieliem nodokļiem. Ja es būtu ministru prezidente, es censtos visu savest kārtībā. Un kopā ar Valsts prezidentu sekotu, lai viss notiek pēc plāna. Es domāju: lai arī kādas būtu valsts amatpersonu idejas, galvenais - kaut ko darīt lietas labā. Čaklā valstī laba dzīve!

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1936 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1936 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ