ES-MINISTRU PREZIDENTS   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

31.01.2010.

Katram ir kāds sapnis, pēc kā viņš tiecas. Kādam tas var būt sapnis-par kādu vietu,kur vienmēr esi vēlējies nokļūt, par kādu lietu, ko vienmēr esi vēlējies iegūt, vai par kādu profesiju,kura tev liekas tik ideāla. Kad esam maziņi, vienmēr iztēlojamies visu dzīvi, un tiešām ticam, ka tā tāda būs. Īsti vēl nepazīstam naidu un ļaunumu, jo viss šķiet tik labs. Katrs sapņojam par ideālo profesiju, tādu ar kuru mēs varētu citiem palīdzēt- ārsts, ugundzēsējs vai prezidents, bet, lai kādu profesiju mēs izvēlamies, ceram,ka tā kādam palīdzēs. Bet ar laiku saprotam, ka, lai idzīvotu ir nepieciešama nauda, un bieži vien, tad atmetam sapņus par ideālo profesiju, bet tiecamies pēc tādas,kur var labi nopelnīt. Bet ir arī tādi cilvēki, kuri domā tikai par sevi, un darīs visu,lai iegūtu visu, ko vēlas. Un tajā brīdī viņi aizmirst par visu cilvēcisko un vairs nav svarīgi vai viņi kādam palīdzēs vai nē. Lai palīdzētu pēc iespējas vairāk cilvēkiem nepieciešama vara un nauda. Protams, mēs visus varam atbalstīt un sniegt mīļumu un draudzību,uzticību, bet to jau mēs tāpat daram,neprasot par to nekādu samaksu. Tātad, jo lielāka varo,jo lielākas iespējas kaut ko izdarīt. Ministra prezidenta tituls tādas iespējas sniedz, bet tas uzliek arī lielu atbildibu. Bieži skatoties no malas mums tikai liekas, ka visi tie deputāti neko nedara, tikai saņem lielas algas, bet tomēr viņiem ir pienākumi,kurus viņi pilda. Bet mums parastiem civiliedzīvotājiem tā neliekas. Lai nu kā es neko īpaši nezinu par ministra prezidenta pienākumiem un pilnvarām, bet katrā ziņā, ja es būtu ministru prezidents, es apzinātos cik daudzu cilvēku liktenis ir uz mūsu pleciem. Es mēģinātu nolīdzināt cilvēku slāņu attiecības. Jo kā Džons Loks teicis: "Visi piedzimst vienādi", es pilnīgi piekrītu tam, jo katra raksturu izveido tas, kādus pārbaudījumus dzīve tam ir devusi,un kā viņš tos ir pārcietis. Dažiem ir dots viss un viņi domā, ka viss vienmēr arī tiks viņiem dots, daži vēlas,lai citiem nebūtu jācieš tā kā viņi cieta,un mēģina kaut ko darīt lietas labā, bet citi sevi ir iedzinuši postā. Bet kā ministru prezidents es pirmkārt atcerētos, ka es esmu arī cilvēks, un mans status nedod man tiesības citus noniecināt. Un es censtos palīdzēt-atbalstot tos, kuri dara citu labā kaut ko un cenšoties pelīdzēt tiem,kuri sevi ir iedzinuši postā. Es censtos uzklausīt cilvēkus un cīnīties par viņu vēlmēm. Vai tiešām mums ir vajadzīgi šie lielie nodokļi,kuri paši mūs iedzen bankrotā, vai tiešām mums savā valstī nav govis, kas dod pienu, vai saimniecības,kur audzē dārzeņus,vai jūra, kur dzīvo zivis, ka mēs pērkam importētās preces? Tā jau mēs slīdam aizvien dziļāk un dziļāk, jo mēs nespējam novērtēt to, kas mums pašiem ir. Un tad visi brīnās, ka ir krīze, jo mēs aizmirstam to,kas mums pašiem ir, un tad mūsu nopelnītā nauda nepaliek tepat Latvijā,lai spētu kaut ko saražot, bet gan nonāk citās valstīs. Mūsu senči izcīnīja mums,Latvijai brīvību, pasludinot to par neatkarīgu valsti, bet ko mēs daram? Mēs pazudinam paši sevi. Un es kā ministru prezidente cīnītos par Latviju, kaut vai tāpēc vien,lai tie cilvēki,kuri mums izcīnīja brīvību, lai viņi nebūtu atdevuši savas dzīvības veltīgi. Neaizmirsīsim mūsu pašu vērtības.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1887 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1887 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ