ES - MINISTRU PREZIDENTE.   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

23.02.2010.

Uzņemoties „valsts kalpa” amatu, ir labi jāapzinās, ko cilvēks vēlas panākt. Īpaši, ja šis „kalps” ir neviens cits kā Ministru prezidents. Kas ir Ministru prezidents? Tā ir trešā augstākā amatpersona, taču pirmā – politiskās ietekmes ziņā. Skan ļoti cildeni un svarīgi. Tomēr nereti šīs „amatpersonas” aizmirst, ka algas pielikums, lepnais statuss un smalkā uzruna nav viss, kas viņam ir jauns. Tagad tie ir arī jauni pienākumi, kuriem jābūt pirmajā, nevis pēdējā vietā. Runājot par pienākumiem, tajos neietilpst smalku pasākumu rīkošana, kas, izrādās, ir neatņemama sastāvdaļa krīzes laikā. Ja es būtu Ministru prezidents... Jā, šos vārdus reiz cer izteikt vismaz 70% mūsu simts lielisko galvu. Taču, vai vismaz viens no viņiem patiešām apzinās, cik daudz atbildības tas prasa? Un galvenais, cik godīgam jābūt prātam un sirdij? Vai vismaz paši sev šie šķietami augstie cilvēki ir atzinušies, vai spētu attaisnot šī amata uzņemšanos? Lūk, es jau runāju kā tipiska politiķe – es, es, mans prāts, manas vēlmes, mans amats... Jautājums – kur paliek tauta? Tauta ir tā, kas dara visu, lai mūsu Latvija zeltu un plauktu – maksā nodokļus, strādā, ja tas ir iespējams. Kur ir rezulāti? Kādēļ nodokļi palielinās, bet algas tautai tiek samzinātas? Jā, es teicu tautai, jo valdība nolēma savas „pieticīgās algas” paturēt tādas, kādas tās ir. Papētot ministru pienākumus, es secināju, ka viņu algas ir patiešām pelnītas, taču ir viens liels „bet” – ja viss tiktu darīts tā, kā tas norādīts un nepieciešams. Mūsdienās pat sētnieks pret savu darbu attiecas nopietnāk nekā Ministru prezidents un viņa valdība, lai gan no sētnieka valsts un tautas liktenis ir atkarīgs daudz mazāk. Ļaujiet man iztēloties! Ja es vēlētos kļūt par Ministru prezidenti, es sāktu ar plānu, kurš palīdzēs man būt par Ministru prezidenti, nevis tikai „nēsāt” šo titulu. Es strādātu ar cilvēkiem, kuriem es varu uzticēties. Es sadarbotos ar tautu, jo tagad jau valsts ir visu mūsu rokās, viena es to neizdarītu. Es ne tikai censtos atgūt tautas uzticību valdībai, bet arī visiem spēkiem to attaisnotu. Es sāktu ar godīgumu un atklātību. Iespējams, ka tikko kļuvu par iedomātu, bet tipisku politiķi ar lieliem solījumiem, taču te ir atšķirība – es neuzņemtos to, koskaidri zinu, ka paveikt nespēšu. Pārāk daudz ir „likts uz spēles”. Es mīlu un cienu savu valsti un tajā dzīvojošo tautu, tapēc nevēlos, lai tai iestājas „mūžīgais sasalums”. Mana ir sirdsapziņa.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1983 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1983 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ