ES- MINISTRU PREZIDENTE   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

20.02.2010.

Domraksts Es- ministru prezidente. Mūsdienas- tā ir loterija, jo iespējams ir pilnīgi viss. Tu vari mācīties vidusskolā un vakaros piestrādāt par apkopēju vai bārmeni „Banzai”, bet jau rīt tajā pašā klubā iepazīties un, ja paveicas, apprecēties ar bagātu biznesmeni, sportistu vai deputātu. Ņem, kuru gribi! Ja esi persona ar augsti nospraustiem mērķiem un potenciālu, ja dzīvē vēlies visu sasniegt pats, tavas izvēles iespējas paveras vēl plašākas. Tu vari mācīties un kļūs tas, kas vēlies būt. Nu, lūdzu! Ar amata un darba vietas iegūšanu nekas nebeidzas- kāp pa karjeras kāpnēm, turpini iegūt izglītību, pilnveidojies, ja gribi, vari pat dibināt savu uzņēmumu. Viss ir tavās rokās! Cilvēks bieži vien nesaprot, cik daudz patiesībā viņš spēj, tāpēc savu iespēja izvēlas uzdāvināt kādam citam. Tas viss ir cieši saistīts ar uzskatu, ko mums visiem iemāca skolā: sapņiem jābūt reāliem un piepildāmiem. Pretējā gadījumā uz tevis rādīs ar pirkstu. Bet ko darīt, ja mans sapnis ir nereāls un teju nesasniedzams? Ja es vēlos kļūt, piemēram, ministru prezidente? Jauni cilvēki parasti ir impulsīvi un pat pārgalvīgi, reizēm tieši pēdējās īpašības dēļ jaunieši tiek uz priekšu. Neliela bezkaunības deva, šķipsna drosmes, kripata talanta un kokteilis no ietrenēta smaida un pašapziņas- tāds ir vidējais statistiskais cilvēks, kam visas durvis ir vaļā. Tieši šīs īpašības piemīt cilvēkiem, kas ieņem augstus amatus. Taču tas vēl nav viss. Labai un sava titula cienīgais amatpersonai jābūt arī taisnīgai un objektīvai, kas mūsdienās sastopams tikpat bieži kā patiesi talantīgs dziedātājs. Viņu ir daudz, bet tiešām labs nav neviens. Es neesmu pašapzinīga un bezkaunīga. Neuzskatu sevi arī par izteikti drosmīgu. Esmu tikai vienkārša meitene ar atbildības sajūtu, savdabīgu skatu uz pasauli un sirdi. Es bieži nesaprotu un nepiekrītu sabiedrībā un valstī notiekošajam. Reizēm katra mana šūniņa neizpratnē klusi kliedz: „Kā var tā dzīvot? Kāpēc mēs paši „zāģējam zaru, uz kura sēžam”?” Es tagad nerunāju par ekonomisko krīzi vai globālo sasilšanu. Ir simtiem jomu- izglītība, medicīna, cilvēki ar īpašām vajadzībām, pensionāri, maznodrošinātie- simtiem jomu un cilvēku, kas ilgojas pēc uzmanības pieskāriena, labākas un cilvēcīgākas dzīves. Lai to paveiktu, nav jābūt burvim vai aligarham. Vajag tikai mazliet reklāmas un atsaucīgu ausu. Jābūt cilvēkiem. Viena es nevaru pateikt to, ko esmu iecerējusi. Ne tikai tāpēc, ka esmu parasta skolniece, bet arī tāpēc, ka pati pagaidām morāli neesmu gatava kardinālām pārmaiņām. Gluži tāpat kā lielākā sabiedrības daļa. Es vēl tikai mācos dzīvot, pieņemt pasauli un apkārtējos, tāpēc pārmaiņas man šķiet pilnīgi reālas. Nākotnē. Uz papīra uzlikt savu sapni ir tik vienkārši, ja vien tas tikpat viegli piepildītos arī dzīvē! Tas ir netaisni! „Dzīvē viss ir netaisni,” jūs teiksiet. Tā tiešām ir! Pasaulē pietrūks taisnīguma- katrs spriež savu tiesu. Ja man būtu tāda iespēja, es cilvēkos vērtētu tieši taisnīguma pakāpi un to, cik uzticami viņi ir. No tādiem cilvēkiem es sastādītu valdību. Vēl viens ļoti svarīgs kritērijs ir izglītība. Mūsdienās viss ir pērkams un pārdodams. Nopirkt diplomu vai atestātu? Nav nekā vienkāršāka! Bet pēc tam cilvēki visu mūžu strādā jomā, par kuru viņiem patiesībā nav ne jausmas. Cilvēks ir apguvis amatu, un darba devējam neko vairāk nevajag. Vislabāk būtu, ja cilvēki specializētos tehniskajās jomās- viņiem ir ievērojami lielāka vērtība nekā sākumā varētu šķist, turklāt tie racionālāk spētu vadīt valsti un taisnīgāk sadalīt budžetu. Līdzīgi es ieceltu ministrus, ministriju parlamentāros sekretārus, valsts ministrus, ministru prezidenta biedru, ministru prezidenta biroja vadītāju un ministru prezidenta padomniekus. Es savāktu komandu no uzticamiem, vienkāršiem un atbildīgiem cilvēkiem. Es izveidotu biroju, kurā laipni gaidīts ikviens Latvijas iedzīvotājs; tas sadarbotos ar visiem cilvēkiem un ņemtu vērā katra atnācēja viedokli. Es gribētu radīt cilvēkiem iespēju dzīvot tā, kā viņi vēlas. Pašlaik tā ir tikai ilūzija. Es gribētu, lai cilvēki uz vēlēšanām ietu ar prieku, jo zinātu, ka spēj ietekmēt un pat mainīt savu dzīvi. Lai atgūtu cilvēku uzticību, jāsper solis pretī tautai. Ja lielākā sabiedrības daļa vēlas paši ievēlēt valsts prezidentu, tas ir jāatļauj. Vēl es vēlētos panākt maksimālu vienlīdzību starp vienkāršiem strādājošiem un augstām amatpersonām. Ar to es domāju arī algu vienlīdzību. Vislabāk, protams, būtu, ja cilvēki saņemtu algas pēc fiziskās slodzes un nostrādāto stundu skaita. Realitāte ir skarba- nabadzīgie kļūst aizvien nabadzīgāki, bagātie- aizvien bagātāki. Kamēr valstī ir šāda situācija, valsts pārvaldi nevar nosaukt par godīgu un taisnīgu. Tas pats attiecas arī uz demokrātiju Latvijā- no politiskā režīma pāri palicis tikai nosaukums. Ja es būtu ministru prezidente, es noteiktu politiskos virzienus, kas būtu balstīti uz visu nāciju un tautu vienlīdzību. Nacionālisti un šovinisti tiktu sodīti! Būs tikai cilvēks un taisnība. Izdzēsīšu vainīgos un nevainīgos, un tos, kas domā, ka taisnība pieder tikai un vienīgi viņiem! Taisnības cena kļūs bezgalīgi augsta- neviens mirstīgais nebūs pirktspējīgs. Tā kā ministru prezidents var strādāt izglītības iestādēs, labprāt kļūtu par fizikas vai ķīmijas skolotāju. Eksaktās zinātnes- tā ir Latvijas attīstības atslēga! Tāda ir mana vīzija par to, kā varētu dzīvot mūsu mīļajā Latvijā. Protams, nekas nenotiek uzreiz, taču to visu sasniegt ir iespējams. Gribēt- tas ir galvenais. Gribēt dzīvot un būt cilvēkiem. Es esmu par cilvēcīgu dzīvi, bet jūs? Autore: Jūlija Šapolovska no Aizkraukles novada ģimnāzijas 11. a klases.

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1968 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1968 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ