ES - MINISTRU PREZIDENTE   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

17.02.2010.

Es – Ministru prezidente... Ja es būtu Ministru prezidente, tad es ieņemtu trešās augstākās valsts amatpersonas vietu. Tā būtu manas dzīves interesantākā pieredze, jo es zinu, ka savā dzīvē nesasniegšu tik daudz, lai kļūtu par Ministru prezidenti. Politiskās ietekmes ziņā šis ir pats nozīmīgākais amats Latvijā. Tā noteikti būtu patīkama sajūta – būt tik svarīgai amatpersonai valsts mērogā. Visi paļautos uz mani un uzklausītu manus lēmumus un padomus, pat Valsts prezidents. Interesanti, kā tas ir, būt tik svarīgai amatpersonai? Vai es iegūtu tautas uzticību? Vai es vispār spētu uzņemties tik lielu atbildību par valsts iedzīvotājiem un ekonomiku? Man šķiet, ka es nespētu uzņemties tik lielu atbildību, jo katrs mans lēmums spētu sagraut valsts iedzīvotāju dzīves. Es būtu satraukta, pieņemot katru lēmumu, un būtu noraizējusies, gaidot, kādas sekas ir izraisījis šis lēmums. Pieņemot lēmumu, kas nodarītu pāri valsts iedzīvotājiem, kādu laiku es nespētu būt Ministru prezidente. Man būtu bail sagraut iedzīvotāju ticību man un maniem spēkiem. Es nespēju saprast, kā mūsu pašreizējā valdība ir ieguvusi tautas uzticību, jo tas ir diez gan grūts posms valsts amatā – iegūt tautas uzticību. Es censtos strādāt savas dzimtenes labā un tās iedzīvotāju labā, padarīt viņu dzīves labākas, lai nebūtu jāpamet Latvija un jādodas dzīvot uz ārzemēm. Protams, es šaubos, vai man tas izdotos, jo es vaidos uzņemties atbildību pat par mazu bērniņu, kur nu vēl vairākiem tūkstošiem mazu bērnu, viņu vecāku un vecvecāku dzīvēm. Vai es spētu taisnprātīgi novērtēt valstī esošo ekonomisko situāciju un to sakārtot? Man šķiet, tas būtu manos spēkos. Ja es vēlos, es varu daudz, tikai ne vienmēr manī ir vēlēšanās. Jā, mēs varam nosodīt, kritizēt deputātus un Ministru prezidentu, ka viņi „neko nedara”, lai uzlabotu Latvijas pašreizējo ekonomisko situāciju, tomēr tautai ir jāsaprot, ka tas viss nav tik vienkārši. Vēl es domāju par šiem diviem jautājumiem... Vai es spētu būt godīga? Vai šis amats nedemoralizētu mani? Man šķiet, ka mana atbilde uz šiem jautājumiem būtu noliedzoša. Protams, manas karjeras sākumā visas darbības risinātos godīgi, un es būtu tāda pati, kāda esmu tagad, ar tādām pašām labajām un sliktajām īpašībām. Bet laika gaitā, manuprāt, es mainītos, kļūtu savādāka, iespējams, pat iedomīga. Uz maniem pleciem balstītos svarīgs valsts amats, un es būtu viena no svarīgākajām amatpersonām, mans darba atalgojums nebūtu divi simti latu apmērā, tas pārsniegtu divus tūkstošus latu, un naudai piemīt slikta īpašība – tā spēj demoralizēt cilvēku, izmainīt viņu. Un, man šķiet, ka šī naudas īpašība iedarbotos arī uz mani. Es – Ministru prezidente... Nē, es nevēlos būt Ministru prezidente. Man patīk mana dzīve, kāda tā ir tagad. Man pietiek ar to, ka man ir jāuzņemas atbildība par maniem suņiem un vēlāk par maniem bērniem un ģimeni. Es centīšos darīt visu, lai mani bērni būtu laimīgi un mīlēti, bet lai valdība rūpējas par mums – valsts iedzīvotājiem un mūsu labklājību.

Publikas vērtējums: Nav

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1956 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1956 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ