ES-MINISTRU PREZIDENTE   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

27.01.2010.

Es - ministru prezidente. Ministru prezidents ir valdības galva (šobrīd Latvijā - Valdis Dombrovskis), kura uzdevums ir izvēlēties adekvātus, savā sfērā un nozarē zinošus, piemērotus un apzinīgus deputātus, lai ministru kabineta darbs būtu vienots un saskaņots. Premjerministram ir daudz pienākumu, kuri ir tiešā mērā saistīti ar valsts vadīšanu. Viņa pārraudzībā ir Ministru kabinets, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kā arī Informācijas analīzes dienests. Ministru prezidentam un visiem Ministru kabineta deputātiem jābūt lojāliem, godīgiem un atbildīgiem par savu paveikto darbu, jābūt tālredzošiem un racionāli pareizi un pozitīvi domājošiem, gudriem un rīkoties spējīgiem jebkurā situācijā. Ja es būtu ministru prezidente es lielāko uzmanību vērstu veselībai, ekonomikai un izglītībai, jo tās, manuprāt, ir nozares, kuras ir nozīmīgākās un šobrīd apdraudētākās sfēras Latvijā. Katram cilvēkam, katram pilsonim un valsts iedzīvotājam pirmajā vietā ir veselība. Tāpēc, manuprāt, arī valstij šai nozarei ir jābūt vienā no pirmajām vietām. Slimnīcām, veselības centriem, ģimenes ārstu praksēm, ambulatorajām iestādēm, laboratorijām, ārstiem un speciālistiem jābūt labākajiem un zinošākiem savā amatā, un, protams, jābūt atbildīgiem par savu darbu. Es vērstu visus iespējamos līdzekļus jaunajām inovācijām veselības nozarei. Jaunākajām un efektīvākajām tehnoloģijām, kuras palīdz ātrāk atveseļoties sasirgušajiem pacientiem. Personīgi mani uztrauc, šobrīd notiekošais Latvijā. Veselības ministre Baiba Rozentāle, manuprāt, ir gudra, zinoša un spējīga sieviete, kura cīnās par iespējami lielāku summu veselības nozarei. Protams, esošā situācija Latvijā un pasaulē vēsta, ka recesijas rezultātā katram uzņēmumam, jomai un nozarei trūkst līdzekļu tālākai attīstībai vai eksistēšanai. Tā rezultātā ir likvidētas neskaitāmas slimnīcas dažādos Latvijas novados. Tas savukārt nozīmē, ka neskaitāmi cilvēki ir pievienojušies bezdarbnieku rindām vai esošajās slimnīcās strādā par minimālo algu, kas, manuprāt, nav adekvāta darba slodzei un amatam kā tādam. Par piemēru es vēlētos ņemt Rīgas 1.slimnicas likvidēšanu, slēgšanu. Veroties Latvijas vēstures lapaspusēs varam redzēt, ka šī slimnīca ir dibināta 1803.gadā. Tā ir pastāvējusi dažādos vēstures posmos, karu, kā arī smagu krīžu laikā. Slimnīcai vienmēr ir atrasti līdzekļi rekonstrukcijām un uzlabojumiem dažādos profilos, tā ir turpinājusi savu darbību par spīti laikam un varai. Savukārt mūsdienās, deputātiem ir citas idejas par to, kur ieguldīt cilvēku apzinīgi maksāto nodokļu naudu, kaut arī to procenti ir ļoti augsti. Katra iedzīvotāja uzdevums ir strādāt un maksāt nodokļus. Manuprāt, esošā nodokļu politika, kas ir izstrādāta valdībā, ir pilnīgi nepārdomāta. Lielākā nasta ir uzlikta uz vidēji vai minimāli pelnošo cilvēku pleciem, kas, manuprāt, ir nepareizi. Debatēs par jaunā 2010. gada budžeta pieņemšanu tika diskutēts par progresīvo nodokli, kas mainītu un palielinātu nodokļu maksājumus, bet, protams, sargājot savas un ietekmīgu cilvēku algas, šāds priekšlikums tikai noraidīts. Ja es būtu ministru prezidente es, situācijā, kāda šobrīd ir Latvijā, rīkotos līdzīgi, kā rīkojās ASV prezidents F.Rūzvelts ekonomiskās krīzes laikā 20.gs. trīsdesmitajos gados. Es izstrādātu likumus, kas atbalstītu lauksaimniecību, uzņēmējdarbību, ražošanu, tā pavairojot, paplašinot iekšējo produkciju, veicinot eksportu un palielinot iedzīvotājiem darbavietu skaitu. Es noteikti ieviestu progresīvo nodokli un izstrādātu piemērotu kredītpolitiku, lai kredītņēmēju un kredītdevēju spēkos būtu nodrošināt efektīvāku naudas cirkulāciju. Iespēju aizņemties naudu no Starptautiskā Valūtas fonda es atteiktu, jo tas, manuprāt, ir liels risks, kā arī nebūtu nepieciešams. No nodokļu maksātāju naudas es izmaksātu lielākas pensijas un pabalstus, nekā ir tagad, pensionāriem, invalīdiem un jaunajām māmiņām, nodrošinot to aizsardzību, labklājību un drošību. Kad iedzīvotāju dzīves līmenis būs cēlies, es īstenotu projektus, piemēram, Gaismas pils būvniecību, kā arī nesteigtos ar Dienvidu tilta celtniecību, jo, manuprāt, ja kaut kas ir uzsākts darīt, tas jāpabeidz kvalitatīvi un pēc iespējas godīgāk. Esot skolniecei un topošajai studentei, mani uztrauc mana tālākā izglītība un attīstības iespējas. Lasot un klausoties masu mēdijos, aizvien vairāk dzirdam par budžeta samazinājumu skolām, augstskolām, universitātēm un koledžām. Katra studēt griboša jaunieša interesēs ir mācīties un iegūt sev atbilstošas zināšanas tālākajam darbam bez maksas. Bet samazinoties līdzekļiem, samazinās budžeta vietu skaits tālākajās izglītības iestādēs, kas, manuprāt, ir netaisni un negodīgi pret topošajiem studentiem. Tagadējā Izglītības ministre Tatjana Koķe uzsver, ka izglītoti, zinoši, gudri un inteliģenti cilvēki, jaunieši ir mūsu nākotne, iespēja, kā mēs varēsim un varam parādīt sevi pasaulē. Es šim apgalvojumam pilnībā piekrītu, bet vērojot ministri darbos, varu teikt, ka, manuprāt, „nogriezts” ir par daudz. Latvijas pilsētu un lauku skoliņas tiek likvidētas un samazinātas arvien vairāk, tādējādi apgrūtinot skolēnu tikšanu uz skolu, samazinot iespēju labi apgūt izglītības noteiktās programmas, kā arī nerunājot par skolotāju darbavietu samazināšanos. Manuprāt, tādu apstākļu dēļ, zūd skolēnu vēlme mācīties un studēt Latvijā, jo citur taču ir labāk. Personīgi es vēlētos pēc iespējas ātrāk un efektīvāk veikt pārmaiņas izglītības sistēmā, pieprasot valdībai adekvātu un atbilstošu summu visām izglītības iestādēm. Es ieviestu bezmaksas izglītību un samazinātu studijas maksas līdz minimumam, lai jauniešiem nebūtu kārdinājums braukt mācīties ārzemēs. Veicinot vēlmi mīlēt savu zemi un būt godīgiem, es veicināšu tuvību Latvijai. Saka, ka latvieši ir skauģu, iedomīga un izēdāj tauta, taču tas ir tikai priekšstats, ko esam radījuši pasaulei. Ja es būtu ministru prezidente, es mēģinātu lauzts šo stereotipu veicinot un palielinot iedzīvotāju dzīves līmeni. Cilvēkiem jābeidz izteikt utopiskas idejas, ticēt brīnumiem un cerēt, ka viss notiks un atrisināsies pats no sevis. Ir jāaizmirst sava savtīgā cilvēka daba, sava iedomība un vēlme izcelties uz pārējo fona. Es domāju, ka šobrīd galvenais ir visiem „savilkt jostas” un cīnīties, rīkoties ar visiem spēkiem atrisinot radušās problēmas. Ir jāveicina vēlme nepadoties, bet rīkoties pēc iespējas pareizāk un godīgāk.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1864 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1864 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ