ES-MINISTRU PREZIDENTE   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

20.01.2010.

Ministru prezidents ir cilvēks, kas sevī iemieso atbildību, tautas uzticību un spēku. Šis amats uzliek atbildību par valsts iedzīvotājiem, valsts ekonomiku un valsts labklājību. No ministru prezidenta tiek prasīta liela rūpība un vislielākā pašatdeve savas valsts rītdienas un turpmākās nākotnes veidošanai. Tieši uz šī cilvēka pleciem gulstas smagākais slogs, jo ir jāpieņem lēmumi, kas ir svarīgi visai valstij un tiem ir jābūt ilgtermiņa lēmumiem. Ministru prezidentam ir jābūt spēcīgai personībai ar savu mugurkaulu un savu nostāju ikvienā jautājumā. Ja šādos krīzes apstākļos es tiktu iecelta Ministru prezidentes amatā, es noteikti censtos izveidot labāko ministru komandu, kam kopīgs viens mērķis – Latvijas izvešana no krīzes un tautas uzticības atgūšana, jo, šķiet, šī uzticība ir svarīgāka par visu pārējo. Bez tautas uzticības un atbalsta nevar būt runas par valsts izvešanu no krīzes. Pirmais solis būtu pareizo ministru izvēle, kas tiešām ir gatavi strādāt ar pilnu atdevi. Pašlaik cilvēkos ir iestājusies depresija, pesimisms, neviens nezina, vai var būt drošs par rītdienu un vai vēl rīt saglabās savu darba vietu. Ir nepieciešama ne tikai Ministru prezidenta vēlme izvest valsti no krīzes, bet arī tautas pašaizliedzība un vēlme palīdzēt. Jo tikai ar tautas atbalstu tiks sperti tālākie soļi. Pirmais darbs, ko veiktu Ministru prezidentes amatā, būtu labas ministru komandas izveide un pašreizējā valsts stāvokļa novērtēšana, kā arī turpmākā rīcības plāna izveide. Šobrīd cilvēki ar lielām bailēm gaida nākamā gada budžeta pieņemšanu, jo ar katru dienu tiek paziņoti jaunākie valdības lēmumi par kāda nodokļa ieviešanu vai paaugstināšanu. Cilvēkiem sāk likties, kāda jēga vispār ir strādāt, ja tāpat liela daļa aiziet nodokļos. Kā ministru prezidente noteikti liktu izskatīt nodokļu politiku un to, vai nav iespējams tajā kaut ko mainīt, uzlabot, jo Latvijā nodokļu sistēma nav sakārtota. Tajā valda liels haoss. Nodokļu sistēmu vajadzētu sakārtot pēc konkrētiem kritērijiem, pēc kā nosaka nodokļu lielumu. Galvenais uzdevums būtu piepildīt valsts kasi ar līdzekļiem, kas ienāk no vietējās produkcijas pārdošanas, nevis ar naudu, kas tiek iekasēta no nodokļu maksātāju nopelnītās naudas. Nav godīgi, ka valsts ignorē Latvijas ražotājus, bet tai pat laikā sūdzas par IKP kritumu. Kā gan bez saražotās produkcijas var būt runa par IKP pieaugumu? Kā lai zemnieki un pašmāju ražotāji kaut ko turpina darīt valsts labā, ja valsts apliek produkciju ar augstiem nodokļiem, un paši ražotāji neko galu galā nenopelna? Nav jēgas turpināt kaut ko darīt, ja valsts nestimulē lauksaimniecību un neatbalsta pašmāju ražotājus. Es apliktu ar papildus nodokļiem to produkciju, kas Latvijā ienāk no pārējās Eiropas, bet pašmāju produkcijai nodokļus samazinātu. Ir pierādījies, ka cilvēki labāk izvēlēsies pirkt Latvijas produkciju par dārgāku naudu nekā ārzemju produkciju, jo viņi zinās, ko nopirks. Prece nāk no pašmāju ražotājiem un nauda, kas tiek samaksāta par preci, nonāks atpakaļ pie zemniekiem. Šādā gadījumā zemniekam būs stimuls kaut ko darīt tālāk, jo viņš jutīs sabiedrības un valsts atbalstu. Tādējādi labi būs ne tikai zemniekiem, bet arī valsts ekonomikai. Viss ir atkarīgs no saimniekošanas politikas un valsts vadītāju attieksmes. Kā vienu no primārajiem uzdevumiem noteikti izvirzītu arī izglītības un medicīnas sistēmas uzlabošanu, restrukturizēšanu, jo šobrīd šīs nozares ir atstātas pilnīgā novārtā. Studenti un skolotāji streiko, mediķi streiko. Manā skatījumā izglītība un medicīna ir tās nozares, kurām nevajag taupīt naudu, jo tās ir nozares, kas vienmēr attīstās, kuras ir prestižas profesijas, vienmēr būs nepieciešamas. Bet pašlaik izskatās, ka šīs nozares tiek atstātas otrajā plānā. Ja man būtu jāpieņem lēmumi attiecībā uz šīm nozarēm, es izpētītu visas iespējas atrast finansējumu, lai šo nozaru attīstība neapstātos. Latvijā ir daudz jaunu un gudru cilvēku, kas ir studēt griboši, tikai tiem pietrūkst valdības atbalsta. Es noteikti ņemtu vērā protestus, izskatītu viņu prasības, kā arī meklētu iespējas šo protestu apmierināšanai. Jo, kas tad ir mūsu nākotne un nākamie ārsti, pedagogi un citu profesiju pārstāvji, ja ne tagadējie studenti. Ir jādod iespēja viņiem studēt, laiks viņos ieklausīties. Varbūt ir vērts padomāt par algu sadalījumu dažādās nozarēs, tai skaitā arī par ministru algām, jo lielākā daļa aiziet paklausīties jaunumus, palasīt avīzi un nospiest balsojuma pogu ne tikai par sevi, bet arī par savu kolēģi. Es noteikti izvirzītu primārās nozares, kuras bez līdzfinansējuma nespēj iztikt, un tās, kurās šis jautājums ir diskutējams. Ne mazāk nozīmīgs faktors, kas ietilpst ministru prezidenta interesēs, ir tas, kā Eiropas Savienība reaģē uz valstī pieņemtajiem lēmumiem, kādus nosacījumus uzliek starptautiskie aizdevēji, kāda loma Latvijai ir ES politikā. Laiku pa laikam sabiedrībā tiek veiktas dažādas aptaujas par to, ko viņi domā par Eiropas Savienību un tās lomu Latvijas politikā un valsts dzīvē. Lielākajai daļai aptaujāto ir negatīva nostāja, citi nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc vispār bija vajadzīga iestāšanās ES, sabiedrībā ir neziņa par to, vai ES vispār ir ieinteresēta valsts atveseļošanā. Es, kā ministru prezidente, pievērstu uzmanību ES viedoklim par to, ko viņi domā par Latviju, bet censtos parādīt savu nostāju attiecībā uz starptautiskā aizdevuma nosacījumiem, jo tie šķiet pārāk bargi. Kāpēc pēkšņi SVF bija jāpaziņo, ka budžeta izdevumi vēl būs jāsamazina par 0,5 mljrd. Ls? Atkal kārtējais trieciens ne tikai valdībai, bet arī sabiedrībai. Ir jāparāda sava politiskā nostāja, jāparāda vēlme cīnīties par valsts atveseļošanu, bet tam visam līdzi nezaudējot Latvijas rūpniecības uzņēmumus, kas krīzes apstākļos savu darbību turpina ārpus Latvijas robežām. Attiecībās ar ES ir nepieciešama lielāka ieinteresētība no abām pusēm, tāpēc censtos nostiprināt attiecības ar ES dalībvalstīm, iegūt citu valstu padomus un pieredzi attiecībā uz valsts politiku, to, kā viņi līdzīgās krīzes situācijās reaģē. Katrai valstij ir bijuši grūti laiki, un varbūt tieši attīstītāko Eiropas valstu pieredze būtu labākā, kas kaut mazliet spētu uz labo pusi pavirzīt arī situāciju Latvijā. Eiropas Savienībai ir jāredz, ka ne pa velti mēs ilgi gaidījām iestāšanos šajā valstu aliansē, ka Vairas Vīķes-Freibergas pūles nav bijušas veltīgas. Lieta, ko noteikti darītu ministru prezidentes amatā, vairāk veidotu saskarsmi ar sabiedrību, ieklausītos tās viedoklī, par lietām izteiktos skaidri, jo labāk, lai sabiedrība uzzina patiesību no pašu ministru mutes nevis no laikrakstiem un dzeltenās preses. Liktu sabiedrībai saprast, ka arī viņiem ir tiesības izteikt savu viedokli un nebaidīties no tā, jo mēs taču dzīvojam demokrātiskā valstī, kur katram ir tiesības izteikt savu viedokli, lai kāds tas arī būtu. Nobeigumā vēlos teikt, ka labāki laiki iestāsies tad, kad mūsu valsts politiķiem būs citādāka attieksme un nostāja, kad tiks uzklausīts sabiedrības viedoklis, tiks mainīta nostāja attiecībā uz mūsu valsts uzņēmējiem un tiks izvirzītas primārās nozares, kam finansējums ir nepieciešams visvairāk. Tāpat ir jāmainās arī pašai sabiedrībai un jāpalīdz valdībai, kaut vai tikai ar savu attieksmi, lai valdība nejustu sabiedrības nopēlumu. Ja valsts vadītāji un sabiedrība būs kā cimds ar roku, prasmīgi sadarbosies, tad esmu pārliecināta, ka spēs pārvarēt šo krīzes situāciju.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1832 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1832 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ