ES- MINISTRU PREZIDENS.   Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

16.01.2010.

Es ministru prezidents. Inflācija. Bezdarba pieaugums. Augstie nodokļi. Krīze. Ar šo visu ikdienā nodarbojos es- ministru prezidents. Savu darba dienu es sāku pulksten 6:00 pēc Latvijas laika. Uz darbu es dodos nelabprāt, jo jau zinu, kas mani sagaida. Šis laiks Latvijā un arī citur pasaulē ir saspringts. Norisinās ekonomiskā krīze. Tikai saujiņa cilvēku ir pieteikušies to risināt. Citi labprātīgi, bet citi vienkārši ir spiesti to darīt, jo ir atbildīgās amatpersonas attiecīgajos amatos. Uz mani attiecināms pirmais variants. Šodien mani gaida ministru sēde, kurā mēs lemsim par likuma grozījumiem, intervija ar žurnālistiem un kaudzīte dokumentu pārskatīšanai. Droši vien nāksies atkal samazināt pensijas. Valūtas kurss šodien krities. Lata vērtība krītas. Vai tiešām nāksies to devalvēt? Manā kabinetā jau stāv vēstuļu un dokumentu kaudzes. Cilvēki izsaka pretenzijas, un tas ir skaidri saprotams, jo visiem tagad ir grūti. Šodien es nākšu klajā ar paziņojumu. Šī bezjēdzīgā darbošanās ir jāizbeidz. Mēs mīņājamies uz vietas. Vakar es saņēmu vēstuli no kādas 15 gadīgas Latvijas pilsones. Viņa man ieteica ielūkoties pagātnē un izvērtēt situāciju šodien. Visvairāk mani iedvesmoja kāda vēstules daļa: „Šīs vēstules galvenā doma ir norādīt Jums uz to, ka vēsture atkārtojas un mums nav jāizdomā jauni un nepārbaudīti paņēmieni krīzes atkarošanai, bet gan vecie un pārbaudītie, lai nepieļautu vēl lielākas kļūdas un lai latviešu valsts paliktu latviešu valsts.” Pēc vēstules izlasīšanas es sameklēju grāmatu „1929.- 1937. gads. Pasaules ekonomiskā krīze”. Gandrīz visu nakti to lasot, es sapratu to, ko rakstīja meitene. Vēsture atkārtojās. Izrakstīju dažus fragmentus un devos uz darbu. Katrs mans un manu kolēģu lēmums ir ļoti nozīmīgs. Tas var mainīt daudzu cilvēku ikdienu. Vienmēr ir jābūt pārliecinātam par to, ko plāno darīt, it sevišķi tad, ja lēmumi attiecas uz Latvijas valsts turpmāko attīstību un pastāvēšanu. Sākusies sēde. Visi nāk klajā ar saviem priekšlikumiem. Tiek dots vārds man. „Cienījamie kolēģi, vakar es saņēmu vēstuli no kādas Latvijas pilsones ar dažiem ieteikumiem par mums veicamo darbu,” es nocitēju vēstuli „ vakar es lasīju grāmatu par pagājušo pasaules krīzi un izrakstīju dažus fragmentus. Manuprāt, mums vajadzētu..” sāku uzskaitīt „saglabāt- nepazemināt darba algas, lai augtu pirktspēja, jāizveido „Sabiedrisko darbu pārvaldi”, kas rūpēsies par bezdarbnieku iesaistīšanu dažādos darbos. Toreiz, pateicoties šādai pārvaldei 28 miljoni cilvēku saņēma reālu palīdzību. Ameriku no krīzes izveda Franklins Delano Rūzvelts,” piebildu, „jāpalielina arodbiedrību tiesības, jāreformē nodokļu sistēma- jāapliek ar augstiem nodokļiem lielos mantojumus un dāvinājumus.” Pateicu savu sakāmo. Ministri apspriedās. Tikšanās ar žurnālistiem bija bez maz vai kā preses konference. Mani apbēra ar jautājumiem, uz kuriem atbildes varēja rast tikai pēc nopietna laika sprīža. Ministru prezidenta darbs ir ļoti grūts un atbildīgs. Ik brīdi uz tevi paļaujas miljoniem cilvēku un, tu nedrīksti viņus pievilt. Protams, ministru prezidents nav vienīgais atbildīgais. Tāda ir visa ministru padome un ne tikai, taču atbildība par katru viņu soli ir jāuzņemas man- ministru prezidentam.

Publikas vērtējums:

Lai pievienotu savu vērtējumu:

• Reģistrētie Atlants.lv lietotāji (autori) var vērtēt esejas bez maksas, tiem nepieciešams autorizēties savā profilā;
• Nereģistrētiem apmeklētājiem nepieciešams sūtīt SMS ar tekstu AT W1806 un vērtējumu no „1” (zemākais vērtējums) līdz „5” (augstākais vērtējums) uz numuru 1800, piemēram, AT W1806 4. Pakalpojums pieejams LMT, Tele2 un Bite klientiem. Maksa par īsziņu: EUR0,50.

Atpakaļ