Latvija mums katram ar kaut ko ir īpaša, katrs to redz savādāk. Vienam tā saistās ar bezgalīgajiem lauku plašumiem, zaļajiem mežiem, citam ar Rīgas baznīcu augstajiem torņiem, bet mums visiem tā ir tikai viena. Man Latvija asociējas ar tās krāsainajiem gadalaikiem, daudzveidīgo dabu un mājām.
Katrs gadalaiks manī raisa patīkamas domas par Latviju, jo nevaru to iedomāties bez krāsām bagātā rudens. Atceros, kā vienā rudens dienā devos mājup pa pielijušo ceļmalas taciņu, pēkšņi vējš sapurināja koku dzeltenās lapas tā, ka tās visu ceļu lēni un liegi krita kā sniega pārsliņas. Tajā brīdī mani pārņēma patiesa Latvijas rudens sajūta.
Rudenī labprāt ar ģimeni pastaigājamies arī kādā no Latvijas daudzajām dabas takām vai parkiem. Nesen pabijām arī plašajā Tērvetes dabas parkā, kurš ir ļoti apmeklēts, jo vēl šodien glabā sevī latviešu tautai tuvus tēlus un atmiņas. Ikviens, kurš zina pasaku par Sprīdīti, labprāt sasveicinās ar viņu parkā.
Manuprāt, tieši rudens visspilgtāk raksturo un izgrezno Latviju, ne velti uzrakstīta visiem labi zināmā dziesma „Tik un tā”, kurā ir vārdi: ”Nāk rudens izgreznot Latviju...”.
Tāpat nevaru Latviju iedomāties bez ziemas, pavasara un vasaras.Ar nepacietību gaidu ziemu, kad Latviju pārklāj pirmā sniega kārtiņa, lapu kaudzes nomaina sniega kupenas. Tas ir laiks, kad sirdi pārņem miers, mājās istabas pārpludina egļu zaru un piparkūku smarža. Ziemas Latvijā atgādina par mājām, par siltuma sajūtu. Arī Ziemassvētkus man vislabāk patīk svinēt Latvijā, jo atminos, cik savādi bija reiz Ziemassvētkus svinēt Somijā. Pietrūka šīs mājīguma sajūtas, tas lika ilgoties pēc Latvijas.
Pavasarī un vasarā atplaukst visa Latvijas dvēsele-daba. Tieši vasarā labprāt braucu uz laukiem, kur sagaida plašie lauki, ziedošās pļavas un mīlīgā lauku mājiņa, kurā es pavadīju lielāko daļu savas bērnības, tāpēc šīs atmiņas man vienmēr atgādinās par manu dzimteni-Latviju.
Latvija ir patiesi bagāta zeme ar daudzām upēm, ezeriem, līdzenumiem, mežiem, tāpēc es lepojos ar to, ka esmu dzimusi Latvijā, ka varu apbrīnot to un priecāties par tās skaistumu.
Jā, vide, kurā dzīvo, uzturas, cilvēkam ir ļoti svarīga. Bet ne mazāk nozīmīga ir kultūrvide. Skaistums dabā rosina cilvēku radošām izpausmēm. Varbūt tādēļ latvieši ir gan dziedātāju, gan dejotāju, gan mūziķu, gan gleznotāju tauta.
Nav noslēpums, ka Latvija jau sen pazīstama kā dziesmām bagāta tauta, kuras dziesmas pirmsākumi meklējami mūsu Dainu tēva Krišjāņa Barona savāktajās tautasdziesmās, kas atspoguļo dziesmas un dzīves vienotību. Šeit dzimuši un dziesmas sarakstījuši tādi komponisti kā Jānis Cimze, kura tautasdziesmu krājumos ir ap 200 melodiju, Jāzeps Vītols, kurš ar savu daiļradi ir pacēlis daudzus žanrus līdz klasiskajam līmenim, Emīls Dārziņš, kurš sarakstījis simfoniskos skaņdarbus, no kuriem mūsdienās popularitāti saglabājis „Melanholiskais valsis”. Nevar neminēt mūsdienu pazīstamākos komponistus-Raimondu Paulu un Imantu Kalniņu, kuri sakomponējuši latviešiem tuvas melodijas, kas savu vērtību un skanējumu nav zaudējušas vēl šodien.
Latvieši bija, ir un būs dziedātāju tauta. Latviešu Dziesmu un Deju svētki ir viens no nozīmīgākajiem kultūras pasākumiem, kas dziesmās un dejās apvieno visu latviešu tautu, saliedē cilvēkus, atraisa pozitīvas emocijas un lepnumu par savu valsti. Arī es emu piedalījusies šādos svētkos un sajutusi, kā ir būt kaut nelielai daļiņai no tiem, sajust latviešu dziesmu spēku sev visapkārt. Tas patiešām bija viens no manas dzīves labākajiem mirkļiem, kuru es labprāt izbaudītu vēl kādu reizi.
Latvijas skaistajā dabā iedvesmu smēlušies daudzi mākslinieki-Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Ādams Alksnis, Artūrs Baumanis, u.c. Arī mani saista šī mākslas nozare, tādēļ cenšos Latvijas dabā saskatīt ko šķietami vienkāršu, bet ļoti saistošu, kas iedvesmo mani radīt ko līdzīgu.
Latvija ir maza, bet ar ļoti bagātīgu kultūru, daudziem jauniem, talantīgiem mūziķiem un māksliniekiem, kuri turpina veidot Latvijas tēlu, nest tās vārdu tālu pasaulē.
Latvija katram ir skaista savā veidā, bet visiem tā ir vienādi tuva, jo tā ir tēvzeme, tās ir mūsu mīļās mājas... |
