Dzintaru jūrmala, saule, sniegs, Vecpiebalgas ūdensrozes, zeltaini kvieši, garā stipra tauta, rudens, ziedoši pieneņu lauki, violeti ceriņi – tā ir Latvija. Maza mājiņa ar kūpošu skursteni, kur allaž smaržo pec tikko ceptas biezpiena plātsmaizes ar grauzdētām mandelēm un mīlestības; kur mani sagaida ar siltu smaidu. Viņiem tik ļoti nerūp ekonomiskā krīze, jo siltuma sajūtu un mīlestību par latiem nenopirkt – tā ir tikai mana Latvija.
Esmu mazs un untumains skuķis, kas pagaidām dzīvo ar mandeļu smaržu degunā, bet vairāk par to es mīlu tautas deju. Deju soli man ierādīja māmiņa, kad jau gadu vecu ņēma līdzi uz savām nodarbībām. Es par to saku lielu paldies! Pati uz skatuves pirmos soļus spēru četru gadu vecumā – un nu uz šiem dēļiem izdejotas neskaitāmas dejas un izdzīvoti daudzi stāsti četrpadsmit gadu garumā. Šo dejas gudrību jau piekto gadu mācu pirmsskolas vecuma bērniem – ierādu pirmo soli, izvedu spožo lampu gaismā, iemācu attieksmi pret tautas tērpu un parādu, kā mīlēt šo putnu (deju), kas aiznes trīs minūšu lidojumā ārpus laika un telpas.
Manuprāt, deja ir tautas identitātes simbols. Latvija ik pēc četriem gadiem var sadoties rokās, neskatoties, vai blakus stāv sirmgalvis vai bērns, vīrietis vai sieviete, kurzemnieks vai zemgalietis, – visus vieno tautas kopības un dejas spēks. Tas ir tāpat kā Baltijas ceļā, kad astoņdesmito gadu beigās sabrauca cilvēki no Latvijas malu malām un sadevās rokās, lai nosargātu savu zemi, lai atgūtu SAVU brīvību.
Taču vairāk par deju un biezpienmaizēm es mīlu savu Latviju –draugu un viņa ģimeni. Tā, lūk, ir īstā paradīze zemes virsū. Man nav daudz īpaši tuvu cilvēku, taču tie, kas man ir, ir vislielākais dārgums. Katram novēlu atrast savu dārgumu varavīksnes galā, jo dzīve ir pārāk īsa, lai izbaudītu visu, ko tā sniedz, taču cilvēki nav nemirstīgi – nemirstoša var būt tikai mana mīlestība pret viņiem.
Tā ir tā mājiņa, kurai atveras durvis un kur rūpju pilnā pasaule paliek aiz tām. Es zinu – esmu mājās. Ceptā biezpienmaize vai grauzdētās mandeles, citreiz šķovētie kāposti vai pelēkie zirņi ar speķi – tā ir manas Latvijas smaržu buķete. Mans kārdinājums. Un vienmēr smieklīgais jautājums: „Kas jauns?” Dažkārt pikti gribas atcirst, ka šis jautājums ir diezgan kaitinošs un ka pa dienu nekā jauna nav, taču smaids jautātāja sejā aizpūš īgnumu, un ar pacilātu garastāvokli vismaz stundu varu stāstīt visu, kas vien ienāk prātā. Un manī klausās!
Šeit siltums nāk no cilvēkiem, kas mīl viens otru. Vārdos ietērpts maigums staro visapkārt. Manuprāt, labestība ir ieaudzināta tik dziļi, ka tā nemūžam nepametīs manu māju un ļaudis. Lai ārā valda rudens bargie vēji vai gar pakšiem lausks staigā, aiz sarkanās ķieģeļu sienas četrpadsmit (tieši tik liels pulciņš katru dienu še ir) sirsnīgi savējie malko vasarā kopīgi savākto tēju un našķojas ar dzērveņu ievārījuma maizītēm, kas man tik ļoti garšo, vai medu. Ir pavisam viegli pavadīt garo dienu, ja zini, ka mājās tevi gaida jaukā ģimene ar gardām vakariņām un muļķīgāko jautājumu pasaulē.
Katram būtu jāatrod vieta, kur no sirds vari būt laimīgs un lepns par to, ka esi latvietis, kura tradīcijas ir lielākā bagātība pasaulē. Lūk, es savā Latvijā!
Veros Latvijas kontūrā un redzu, ka tā veido pusi no sirds, spicīte man jāpieliek pašai. Tradīcijas, sirsnība, vienotība, sāpes, smaids, cieņa, lepnums – tā ir Latvija. Mīlestībā un mazā mājiņa – tā ir tikai mana Latvija.
Una Griķe
12. klase
|
