Vieta, kuru nosaucu par mājām kopš dzimšanas, ir Latvija. Uz brīdi aizmirsu, cik rāda zilā ciparnīca pie sienas. Šķiet, ka gulēju ar vaļējām acīm. Ieniru patiesības dūnās, kas bija kā purpura krāsas palagi. Es spēju lidot, mana zeme vieš manī spēku atrauties no zemes, un tieši man pienākas tas gods, vērot Latviju no augšas, sēdēt koku pazarēs un klausīties.
Gluži kā pa kāpnēm uzkāpju septiņus marmora pakāpienus līdz debesīm. Nosēžos uz spalvu mākoņiem kā uz varena, balta pūķa un laižos zemāk. Es redzu pavasari, kad sniegpulksteņi, līdz galam neizplaukuši, noliec galvas un vēja pūsmā kā zvaniņi pauž dzeltenas teikas. Saule dzelteni smaida, bārsta sudrabu un zeltu pār jumtiem un tumšo silu galotnēm. Dzirdu pavasara bērnus smejam pērnajās lapu kaudzēs un skudru pūžņos. Jūtu sulīgi zaļu smaržu uz mēles, tas viss šķiet tik brīnumains, ka mani smiekli kā kristāli nobirst pār bēdīgo galvām. Mēs visi piedzimām no jauna un atvērāmies saulei kā zaļie lapu rullīši. Dzirdēju bērzus un kļavas vaidam, atkal atnācis laiks, kad sulas pārpārēm laužas cauri nolūzušu zaru galiem.
Atlika tikai novērst skatienu, kad dzirdēju atnākam Vasaru ar viltīgiem, liegiem soļiem. Nosmaržoja pēc bagātības, ziediem. Vasara smēja, elpodama dienvidu dvašu. Skūpstīdama bērneļu vaigus, atstādama raibumus. Apliecinādama, ka mīl ikvienu. Raibeņi izpleta spārnus un rādīja savu dzīves gleznojumu pasaulei. Stārķis sagaidīja savus bērnus, aiz laimes pavēra spārnus un mestajā ēnā ietrausās ķirzaka. Pļavā pienenes sapulcējās un veidoja dzeltenus paklājus. Mākonis zem manis izira un pārvērtās par īstu spalvu, atdeva savu dzīvi bezdelīgu mazuļiem. Iekritu pienenēs, tās jautri spurdza, sakļāvās un ievilka mani smieklu viducī. Balta biju, dzeltena paliku. Ļāvu zālei mani guldīt, skatījos debesīs, kas spēlēja teātri un cirku. Zili rumaki un karietes traucās uz priekšu, sekoja lāči un debesīs atspīdēja Gaujas straujie krasti. Putni bija kā laivas, kas šķērsoja ūdeņus. Tālēs sajutu dīvainu smaržu, piecēlos, pienenes raudāja, man aizejot, atstādamas savas asaras uz drēbēm.
Sekoju vīram, kas dziedāja, raibu raibas lapas nobira pār manu galvu. Rudens vīrs briedināja ābolus un izšuva zemei krāsainu paklāju. Šūpojos zirņu stīgās un noraudzījos uz kastani, kas tēvišķi pleta zaru rokas, taču brūnie apalīši krita lejup, ozols to redzēja un smēja, norībinādams zemi. Stārķu bērni izauguši sasauca draugus un aiztraucās pretī dienvidiem, vadīdami vasaru cauri vārtiem. Dzirdēju raibo vīreli raudam, laikam žēlodamies, ka vairs skaistāka, ko dot tam neesot un pazuda varenā ķirbī. Tā kā es uz tā pašlaik sēdēju, nācās norāpties, bet tad sastingu uz vietas. Rudens asaras ar kristālisku mirdzumu bija sasalušas. Ziemas kundze nepārtraukti runāja un runāja, viņas vārdi nobira pār zemi un izveidoja segu, iemidzināja visu dzīvo. Tā apstaigāja mājas un vērās logos, vai valda miers. No Ziemas elpas aizsala logu spraugas, kur iesējās sēklas, kas ātri vien saziedēja logos. Naktī dzirdēju, ka dēls Lausks atnācis labot jumtus un klaudzina kristāla āmurītis, līdz pamostas Pavasaris...
Tāda nu reiz ir mana Latvija! Manā iztēlē tā pat ir vēl krāšņāka. Taču smeju, jo ko gan vajag iztēloties, ja sendienu pasakas katru gadu apklāj Latvijas bagāto zemi. Jā! Es varētu kliegt un izteikt pasaulei, kas šeit spīd cerības, saule un mirdzums rudens lapās. Ka tieši šeit mēs piedzimstam no jauna un sagaidām stārķus. Ka esam te un kopīgiem spēkiem aizdedzam svecītes un sagaidām četrus gadalaikus. Esam tieši mēs, kas spēj caur gadu simteņiem sagaidīt veļus.
Tā ir mana Latvija! Pamostos ar tās vārdu uz lūpām un aizmiegu, domādama, ka laimes zeme nav nekur citur, kā tikai tepat... |
