Jebkurš cilvēks var slēpt savējās domas par ko vēlies, bet domas par savējo dzimteni - viņš, agri vai vēlu sacīs balsī, kā to izdarīšu pašlaik es. Es gribu iztēloties jums manējo eseju par manējām domām, par valsti, kurā es piedzimu un dzīvoju.
Latvija ir neparasta valsts. Viņā spēlē jautrība un prieks. Izsenis latvieši mīlēja dziedāt, dejot un priecājas. Šis prieks, bezrūpība saglabājās un līdz mūsdienām. Latvija un skumība – divi pilnīgi nesavienojami vārdi. Latvijā ļaudis paliek paši ar sevi, tāpat kā es.
Manējā dzimtene – tā ir Latvija, valsts, kas slīcējs dabas skaistumā un nokaisīta ar ziediem. Viņa burtiski aizlīst zaļumos vasarā, bet rudenī ieplaiksnās ar zeltu. Katrā lapā, katrā zālītē sajūtas prieka un dzīves elpošanas brīvība. Vējiņš piešķir Latvijas mežiem dzīves spēku. Elpot, laisties vai vienkāršs dzīvot..Lūk kam māca mūs mūsu dzīve Latvijā.
Daudzi latviešu autori aprakstīja dabu Latvijas skaistumu, tādi kā, piemēram, Berziņš. Viņam bija lielisks talants aprakstīt Latvijas mežus un bērzus. Par Latviju var uzrakstīt daudz kā, bet neuzrakstīt galvenā. Kāpēc? Uzzināt, no kur pamatojas miermīlīgs latviešu un Latvijas dabas skaistums ļoti sarežģīti. Tas ir brīnums, tā ir burvība.
Nemīlēt Latviju – nozīmē nemīlēt savējo dzimteni. Skaistumam un mīlestībai jābūt mūsu sirdīs, pat neskatoties uz dažām pretišķībām. Lai mēs būsim aizsargāt sevi un draugs draugu. Ap mums kūsā dzīve, ātrums un ļaužu mērķtiecība. Mēs arī tādu ļaužu starpā. Var mēs, būtībā, un dažādi, bet taču mēs dzīvojam kopā ne tas ka uz vienas planētas, mēs dzīvojam vienai vienā valstī. Latvieši mēs vai krievi – tas nespēlē nozīmi. Galvenais mēs dzīvojam Latvijā – mūsū Latvijā. |
