ES LATVIJĀ, LATVIJA MANĪ

Jums ir iespēja ieteikt šo eseju izlasīt un novērtēt saviem draugiem

26.11.2008.

Es Latvijā, Latvija manī

Ir agrs, saules apspīdēts rudens rīts. Jau piecēlusies, pieeju pie loga un, skatoties pār koku galiem tālumā, jautāju Tev, Latvija, kas mani šodien sagaida. Vai atkal laikrakstos un televīzijā manis uzrunās virsraksti par inflāciju, ekonomiskajām krīzēm? Vai tomēr varēsim svinēt un priecāties par Tavu 90 gadu jubileju? Es, tāpat kā visi ļaudis, kas Tevi ciena, godina, cildina un mīl, gaidu šos svētkus, kad varēsim pacelt sarkanbaltsarkanos karogus un priecāties par to, ka varam dzīvot, strādāt un atpūsties brīvā, neatkarīgā Latvijā. Un būt priecīgi par to, ka viss, ko vien varam vēlēties, mums ir: gan patstāvīga, starptautiski atzīta valsts, gan iespējas ceļot un apskatīt arī citas zemes.
Tava brīvība ir iespēja, iespēja būt saimniekam savā valstī. Iespēja ne vien būt saimniekam savas valsts teritorijā, par kuru, sākot no vācu krustnešu laika iebrukuma līdz pat padomju laikiem, cīnījās mani senči, bet iespēja arī man izaugt par to, kas es esmu, cik daudz esmu sasniegusi, ieguvusi, par visu, kas vēl ar mani notiks. Man dotās iespējas esmu izmantojusi, ne tikai lai pilnveidotu sevi, bet arī godam nestu Tavu vārdu pasaulē, piedaloties un uzvarot orientēšanās sacensībās. Es vēlētos, lai ikkatrs ārzemnieks zinātu par Tavu eksistenci- par atrašanās vietu, lielumu, vēsturi, par tautas folkloras bagātību un jo sevišķi par talantīgajiem ļaudīm. Viens no šiem īpašajiem cilvēkiem esmu arī es, taču vislielākais lepnums un kopības sajūta par sevi un šiem neskaitāmajiem talantiem rodas, manuprāt, latviskākajos un grandiozākajos svētkos- Dziesmu un deju svētkos. Šis notikums manī izraisa vienīgi pozitīvās emocijas un fantastiskas izjūtas dejojot vai dziedot, vai piedaloties krāšņajā svētku gājienā Rīgas ielās. Dziesmu un deju svētkos esmu piedalījusies vairākkārt, taču visspilgtāk atmiņā palikuši 9. skolēnu dziesmu un deju svētki, kad piedalījos kā dejotāja. Tagad, pēc vairākiem gadiem, šis notikums man atmiņā palicis kā liels piedzīvojums- šīs neskaitāmās cilvēku masas, kas tērpušās dažādos Latvijas novadu tautas tērpos ar krāšņiem ziedu un ozolu vainagiem galvā, šīs latviskās melodijas “Pūt vējiņi”, “Gaismas pils”, “Jāņu vakars”, kas liecina par visu Latvijas bagātīgo mantojumu. Taču visslielākais gods jau vairākkārt ir bijis nest karogu svētku gājienā.
Sports Latvijā ir ieņēmis ievērojamu vietu. Tā, piemēram, valmierietis Māris Štrombergs ir kļuvis par Pasaules čempionu BMX sportā, ar ko es kā valmieriete patiešām lepojos. Lepojos arī ar to, ka neesmu mājās sēdētāja. Uzskatu sevi par dabas bērnu, tādēļ nodarbojos ar orientēšanās sportu. Orientējoties redzu, cik dažāda ir Tava daba, kā tā mainās, katram gadalaikam ejot, redzu, cik bagāta ir augu valsts- priedes, egles, vaivariņi purvos, ogulāji un lapu koki, kuru lapās dažkārt nemaz nevar pamanīt oranžbalto kontrolpunktu. Skrienot un gūstot labus panākumus kādā citā valstī, izjūtu lepnumu par Tevi, par to, ka esmu latviete un visi citi orientieristi un skatītāji to redz un jūsmo. Man ir nācies izjust to, kā ir būt Pasaules čempionei orientēšanās sportā. Tas bija pavasarī, aprīļa beigās, Skotijā, kad es kopā ar savu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas meiteņu komandu uzvarēju. Pasaules skolēnu čempionātā orientēšanās sportā Skotijā, man izdevās lieliski parādīt visas pasaules jauniešiem, orientieristiem, ka tāda maza valstiņa var būt ļoti stipra. Es godam nesu Latvijas vārdu pasaulē!
Nupat, šoruden, piedalījos komandu spēlē "Jaunie Rīgas sargi". Šī bija patiešām lieliska iespēja gūt zināšanas apmācībās par Tevi, par Tavu vēsturi, kā arī par nozīmīgām tūrisma lietām- ugunskura kūršanu lietainā laikā ar dažādiem paņēmieniem, svarīgāko pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu, orientēšanos pēc Azimuta, veiklu telts celšanu, kā arī nometnes vietas iekārtošanu. Ar šīs spēles palīdzību esmu iemācījusies arī darboties komandā, katru uzdevumu paveikt ātri un precīzi. Piedaloties šajā spēlē, es guvu kaut nelielu ieskatu un priekšstatu par to, kādam jābūt īstam Tavas valsts sargam jeb aizstāvim, kādām jābūt tā rakstura īpašībām, cik apzinīgam, gudram un drošsirdīgam tam jābūt, kādi darbi un veiklums, un pārliecība tam nepieciešama. Apkopojot visu iepriekš minēto- sarga rakstura īpašības un fiziskās dotības, secinu, ka visi kareivji, kas cīnījās par Latvijas brīvību un neatkarību, tieši tādi arī bija! Es ceru, ka arī mūsdienās visi karavīri neatpaliek no Brīvības cīnītājiem, kas nosargāja mūsu valsts neatkarību, un, ja būs nepieciešams, savu drosmi un apņēmību pierādīs arī darbos.
"Rīgas sargus", filmu, kura neatstāj vienaldzīgu nevienu no skatītājiem, pirmoreiz redzēju pagājušajā gadā tieši pirms svētkiem. Kāds citāts no šīs vēsturiskās un iedvesmojošās filmas "Ikvienam ir sava roka jāpieliek, lai varētu lepoties ar savu valsti un, lai neviens to mums neatņemtu" liek aizdomāties, ka brīžiem ir vērts cīnīties pašai ar sevi, piemēram, mācoties klavierēs kādu jaunu skaņdarbu, jo kareivji, cīnoties par Latvijas brīvību, cīnījās arī paši ar sevi. Ikvienam, manuprāt, vajadzētu ņemt piemēru no šiem cīnītājiem, kuri cīnījās, neskatoties uz dažādām grūtībām, lai mēs, latvieši, dzīvotu brīvā, neatkarīgā valstī, lai mēs lepotos ar savu Latviju. Katrs mēs varam kaut ko darīt, iesākt, panākt, lai Tu, Latvija, kļūtu labāka, skaistāka, lai paši varētu lepoties par padarīto. "Pielikt savu roku" nozīmē izdarīt kaut ko lietderīgu, nozīmīgu, lai pašam sevī būtu apziņa, ka esi izdarījis kaut ko labu, lai būtu lepns par savu valsti! Es, piedaloties konkursos, iegūstot zināšanas, sakopjot vidi sev apkārt, gūstu šo apziņu un jūtu, ka esmu Tevi padarījusi labāku, daiļāku! Pēc manām domām, katram iedzīvotājam savus vārdus vajadzētu pierādīt ar darbiem, un tad arī cilvēkiem, kuri ir neapmierināti ar visu sev apkārt, radīsies kaut neliels lepnums par izdarīto.
Šī diena nu ir galā. Virs debess un mājas paceļas mēness, kurš liek domāt, ka šīs vēstules galā ir jāliek punkts. Latvija, lai kas arī nenotiktu, Tu vienmēr uz mūžiem paliksi manā sirdī un dvēselē!

Publikas vērtējums:

Atpakaļ