Latvija ir ļoti maza valsts ar sarežģītu vēsturi. Tāpat kā citām valstīm, tai ir savas problēmas, bēdas un savi prieki, lielie svētki. Kaut arī Latvija ir maza, tai ir plaša dvēsele un liela mīloša sirds. Viņa vienmēr ir spējīga pieņemt katru, kam ir vajadzīga palīdzība.
Manu sirdi silda skaistā Latvijas daba. Tas ir tik fantastiski, ka ir iespēja justies kā mazai daļiņai no kaut kā ļoti liela un krāšņa. Man vienmēr ir ļoti paticis stāvēt Gaujas krastā. Tik tuvu, lai ūdens šļaksti maigi slapinātu kājas. Apkārt ir mežs, pie kājām murrā ūdens, vējš čukst kaut ko maigu un melodisku, debesīs mākoņi veido smieklīgas figūras, kas ir nedaudz līdzīgas zvēriem. Putni dzied savas dziesmas. Un šajā skaistumā stāvu es! Un viss liekas tik liels un neaptverams!
Šādos mirkļos man patīk aizvērt acis un pilnīgi iegrimt šajā skaistumā. Gribas apturēt laiku, nedomāt ne par ko, aizmirst par visām problēmām.
Kad es biju pavisam maza un lielākoties dzīvoju vasarnīcā, es tā arī darīju. Lūdzu opi, lai viņš aiziet ar mani uz Gauju, stāvēju tik tuvu ūdenim, ka viļņi šļakstījās pie kājām, klausījos putnu dziesmas, skatījos debesīs un meklēju tur dažādus zvēriņus. Tad lēnām aizvēru acis, stāvēju un klausījos.
Sirdī bija tik silta un brīnišķīga sajūta. Šī sajūta bija salīdzināma tikai ar prieku, kuru es jutu pēc vairāku saldējuma porciju apēšanas!
Tad es ļoti nemīlēju dzīvot pilsētā, jo tur bija tik daudz trokšņu, kuri pavisam nebija līdzīgi putnu dziesmām, ūdens murrāšanai vai vēja čukstiem. Aizverot acis, nebija nekādas prieka sajūtas, un es nejutos tik maza un svarīga. Pilsētā es jutos mazsvarīga, lieka, līdzīga citiem, pelēka.
Tagad viss ir mainījies. Es kļuvu vecāka un sāku pamazām meklēt savu vietu šajā pasaulē, valstī, šajā vēsturē. Es sāku vīt savu ,,zirnekļa tīklu”. Kāpēc zirnekļa tīklu? Jo zirneklis dabā ir ļoti maziņš, bet ļoti svarīgs, tāpat kā cilvēks! Katrs zirneklis velta tik daudz laika un pūļu, lai lielais mākslas darbs būtu pabeigts. Viņi dzīvo, lai vītu, un vij, lai dzīvotu!
Cilvēks veido savu likteni. Vienu no daudziem. Katrs tiecas pēc kaut kā varena, liela, katrs grib būt svarīgs, neparasts. Kādam tas izdodas, kādam - nē.
Tā arī ir, ka visu dzīvi mēs veltām savam ,,zirnekļa tīklam”. Darām visu, lai tas būtu skaists, īpašs. Mēs lūdzam kādam palīdzību, palīdzam paši, mēs dzīvojam, veidojam savu dzīvi, savu vēsturi. Veidojot savu vēsturi, mēs veidojam savas valsts, pasaules vēsturi, veidojam visu, kas ir ap mums.
Rit gadi, zirnekļa tīkls kļūst lielāks, mainās dzīve. Gadiem ejot, mainās arī mana dzīve. Tagad es sāku iemīlēt pilsētu, bet man vienmēr patiks braukt uz vasarnīcu, lūgt opim aizvest mani uz Gauju, tur tek ūdens – tuvu, tuvu. Klausīties vēju, putnus, pētīt debesis. Tad aizvērt acis un saplūst ar dabu. Man vienmēr tas patiks tik izteikti, kā tā sajūta, kura rodas pēc apēstas saldējuma pakas! |
