Zviedrijas un Polijas-Lietuvas karš (1600.-1629.g)
16.gs. beigās Polija bija katoļticīga valsts un tur valdīja Sigismunds III, kurš bija Zviedrijas karaļa dēls.
Pēc tēva Juhana III nāves Sigismundam III vajadzēja mantot arī Zviedrijas troni.
To negribēja pieļaut Zviedrijas aristokrātija, jo abu lielvalstu intereses bija atšķirīgas.
Katrā valstī bija sava ticība: Zviedrijā-luterānisms, Polijā-katolicisms. Līdz ar to bija pamats karam starp abām valstīm, kas ilga no 1600.-1629. gadam.
1600. gadā zviedri iebruka Ziemeļvidzemē, bet 1621.g. ieņēma Rīgu, nākošajos gados iekarojot Vidzemi līdz Aiviekstei.
Karadarbība turpinājās līdz 1629. gadam, kad Altmarkā tika noslēgts pamiera līgums, kā rezultātā Latvijas teritorija tika pārdalīta starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu.
Polijai palika Latgale, ko dēvēja par Inflantiju(arī poļu Vidzeme), bet Zviedrijai Vidzeme.
Vidzeme zviedru valdības sākumā
Vairākas pilsētas bija praktiski nozudušas no zemes (Limbažos 8 cilvēki,Valkā-3)
Liela daļa zemnieku māju bija izpostītas, daudz zemnieki nogalināti, nomiruši badā, sērgās vai aizbēguši.
Trūka saimniecības inventāra un mājlopu.
Zemes apstrādāja ar kapļiem, arklus vilka paši zemnieki.
Bieži notika laupīšanas.…