Viens no cilvēka svarīgākajiem mērķiem dzīvē ir apliecināt sevi laikā un telpā, kurā viņam lemts dzīvot. Pat Mauglim bija svarīgi izpaust un apliecināt sevi, savu spēku un māku, kaut arī telpa, kurā viņš dzīvoja, bija džungļi un sabiedrība, kas bija visapkārt, bija džungļu sabiedrība – zvēri, putni, kukaiņi utt. Šķiet, arī mūsdienu cilvēks šai laikā un telpā reizēm jūtas kā Mauglis džungļos. Tomēr vēlme un pat dzīves nepieciešamība ir palikusi tā pati – izpaust sevi, apliecināt sevi, pierādīt sevi. Viens no svarīgākajiem un ietekmīgākajiem cilvēka izpausmes veidiem ir valoda. Ar valodu cilvēks var apliecināt sevi un ietekmēt citus, radīt un iznīcināt. Tomēr mums blakus dzīvo cilvēki, kuriem nav iespējas sevi izteikt ar valodas palīdzību, tādēļ par viņu dzimto valodu ir kļuvusi zīmju valoda1. Ne tikai nedzirdīgie cilvēki savā saziņā lieto zīmes un simbolus. Zīmes un simbolus vārdu un vārdu savienojumu vietā lieto visā pasaulē. „Sarkano apli ar degošai cigaretei šķērsām pārvilkto svītru uzreiz saprot gan Ņujorkā, gan Katmandu. Šī zīme, tāpat kā ceļazīmes vai [..] miera simbols, radīta ar nolūku ātri un efektīvi sazināties.” [Brūsa-Mirforda, 1998:116]. Pasaule ir izteikta zīmēs un simbolos. Cilvēks to uztver kā simbolu kopumu. Žesti tika lietoti saziņai starp dažādu valodu grupām un kultūrām jau ļoti sen, pirms vēl vispār valoda bija radusies. Arī bērna pirmā sazināšanās ar māti notiek ar zīmju, simbolu, žestu un jūtu valodas palīdzību. Plašu zīmju sistēmu, kas bija domāta, lai sazinātos starp ciltīm, attīstīja Amerikas Lielās prērijas indiāņi. Pat mūki bija izveidojuši savu zīmju sistēmu ikdienas saziņai, pildot klusēšanas zvērestu.…