Par pašu autoru - „Zigmunds Freids ir dzimis 1856. gada 6. maijā Freiburgā, Austroungārijas impērijas provinciālā pilsētiņā, vilnas tirgotāju ģimenē Vēlāk Freidu ģimene pārcēlās uz Vīni. Zigmunda tēvs Jākobs Freids atbalstīja un veicināja dēla izglītību. Jau ģimnāzijā Freids atklājās izcilas spējas, un viņš nolēma veltīt savu dzīvi zinātnei. Šajā laikā viņš bija aizrāvies ar Darvina mācību.
1873. gadā Freids iestājās Vīnes Universitātes Medicīnas fakultātē. No 1876.-1881. gada. Freids strādāja Vīnes Universitātes Fizioloģijas institūtā.1881. gadā Freids ieguva zinātnisko grādu medicīnā un līdz 1885. gadam strādāja ievērojamā austriešu psihiatra Teodora Meinerta psihiatrijas klīnikā. 1885. gadā teicami nokārtojis mutiskos un rakstiskos eksāmenus un spīdoši nolasījis lekciju „Galvassmadzeņu modulārie iecirkņi”, viņš kļūst par Vīnes Universitātes privātdocentu neiroloģijā.
Savas radošās dzīves laikā Z. Freids uzrakstījis daudz grāmatu un rakstu, kas ir neatsverams psiholoģijas zinātnes mantojums. Nenovērtējamu ieguldījumu zinātniskajos priekšstatos par personības būtību devusi Z. Freida klasiskā psihoanalīzes teorija. Centrālo vietu tajā ieņem personības satura problēma.” (Vorobjovs A., Vispārīgā psiholoģija (2000) SIA „Izglītības soļi”, 212: 38)
Z. Freida darbs „Īgnums kultūrā” tiešām ir ļoti psihoanalītisks, tomēr arī šajā darbā ir daudz filozofisku jautājumu, kurus autors ir vēlējies uzsvērt. Kā jau zināms, ka Z. Freids savā psiholoģijā un paša domāšanā lielu vērību pievērš seksualitātei un instinktiem( instinktus autors dēvē par „libido”). Un tieši balstoties uz to autors mēģina izskaidrot kādēļ ir rad ies šis īgnums.
Ar īgnumu autors domā neērtu sajūtu, nelabumu, arī neomulību - tas viss liek cilvēkam justies ļoti neērti, un kāpēc gan cilvēkam ir jājūtas neērti sabiedrībā, kāpēc ir tik daudz pienākumu un kāpēc ir jājūtas par kaut ko vainīgam, kāpēc ir jāizjūt vainas apziņa. To visu Z. Freids centās izskaidrot, bet galvenais uzsvars tika likts uz laimes izjūtu. Z. Freids runā par to, kad cilvēks tiešām jūtas laimīgs.
Tādēļ ,manuprāt, autors izvirza būtisku jautājumus un, proti- kas ir laime? Kādi ir laimes meklējuma virzieni?
Paša pirmajā nodaļā autors runā par Es-izjūtu, tiek runāts, ka tā ir tā kā „okeāna” izjūta, bet vai tāda izjūta maz ir iespējama, vai arī dvēselei nav kādas robežas, jo cilvēki bieži vien mēdz sev uzlikt kādas robežas. Cilvēka daba ir pavisam primitīva, bet tādā ziņa, ka viņi tiecas pēc varas, bagātības un panākumiem un apbrīno tos cilvēkus kam tas viss ir, bet ir viens „bet” tie cilvēki kam tas viss ir nenovērtē patiesās vērtības. Bet atgriežoties pie šīs „okeāna” izjūtas, šī izjūta tiek uztverta kā kaut kas bezgalīgs un neskarts, bet dzīvē nav tā, ka kaut kas stāv gadu simtiem ilgi neskarts un tā pirmatnīgajā stāvoklī. Laiks skar it visu un tas arī izmaina daudz ko, bet vai tāpat ir ar dvēseli. Vai laiks maina dvēseles saturu? Pēc Freida var spriest, ka, nē. Bet, manuprāt, laiks ir tas, kas maina it visu, arī mūsu dvēsele ir pakļauta laika ietekmei. Bet runājot par atmiņām, tās gan pat laiks nav spējīgs izmainīt, tās vienīgi var mazliet izbālēt, jo notikumu ir tik daudz, bet pavisam pazust tās nevar. Tiek runāts par šo mūžīgo mainību - tā arī ir cilvēks visu laiku mainās, tā attīstība nestāv uz vietas, bērns sākumā ir embrijs, bet tad viņš nāk pasaulē kļūstot par mazu cilvēkbērnu, kura vienīgais uzdevums ir izdzīvot un apmierināts savu vajadzību, šim, mazam cilvēkam nav vēl izveidojies sava ES- izjūta, tā veidojas no pieaugušo ietekmes un tā jau arī ir, ko gan mazs bērns saprot no cilvēku kultūras, lai gan cilvēki paši to ir radījuši un man tas liek domāt, ka šī cilvēku kultūras radīšana ir kā kaut kāds šķērslis cilvēcei, nesaprotu kādēļ bija jārada šāda ētika, ja cilvēks visu laiku tiecas pēc kaut kā, un tas kaut kas ir sava libido apmierināšana. Kultūra kavē šo apmierināšanu un tādēļ rodas šis diskomforts.
Arī nākamajās nodaļās tiek runāts par kultūras ietekmi. Tiek runāts par to, ka cilvēki izvairās no ciešanām, par to, ka laime ir tikai īslaicīgs pārdzīvojums, bet ja jau tā ir tikai īslaicīgs pār dzīvojums kāpēc cilvēki pēc tās tik ļoti tiecas. Domāju tāpēc, ka šis sajūtas ir tik neaprakstāmi patīkamas, ka šīs patīkamās sajūtas, lai gan ir tik īsas, tomēr ļauj cilvēkam aizmirt šo lielo īgnuma sajūtu. Ir tik daudz veidu kā tiekties pēc laimes un šos veidus Z. Freids arī min, viens no minētajiem veidiem ir seksuālā apmierināšanās. Es nekādi nevaru saprast kāpēc cilvēki izvairās no šīs laimes, ja tā viņus patiešām apmierina un ļauj mazliet aizmirsties, šeit jau, protams, var runāt arī pa narkomāniju un alkoholismu, bet ja tas cilvēkus dara laimīgus, kāpēc viņi to nevar darīt. Kultūra ir tikai aizsegs visam, manuprāt.
…
