Arheologi ir izpētījuši, ka jau pirms 6000 gadiem ir ražotas ziepes, kaut gan dažādās zemeslodes vietās izejvielas tām bijušas atšķirīgas - dabiskā sārmu sāls, augi, pelni, dzīvnieku tauki. Senajā Romā ziepes gatavoja no kazas, aitas vai vērša taukiem, piemaisot tiem dižskābarža pelnus. Bija trīs veidu ziepes: cietās, mīkstās un šķidrās. Ar ziepēm ne tikai mazgājās, bet arī krāsoja matus dzeltenā, sārtā vai sarkanā krāsā. Šo prasmi romieši iemācījās no galliem, kuri nēsāja garus matus un, lai tie skaisti gultos, iezieda tos ar augu eļļu, kam bija pievienota krāszeme. Kad šim maisījumam uzlija ūdens, izveidojās biezas putas un mati kļuva tīri un kupli. Iespējams, ka sengrieķu "pētnieku" tālākais domu gājiens bija šāds: ja eļļai, ar kuru tika ieziests ķermenis, pievienos kādu šai krāsai līdzīgu vielu, tā varbūt viegli varēs nomazgāt taukus un netīrumus? Tāpat iespējams, ka eļļai piebēra jūras augu pelnus vai koksnes ogli un atrada vienu no ziepju iegūšanas metodēm.
Viduslaikos ar ziepju ražošanu slavena bija ostas pilsēta Marseļa. Tā bija galvenā ziepju piegādātāja citām valstīm. Krievijā Ziepes parādījās Pētera I laikā, taču līdz 19.gs. vidum tās bija pazīstamas vienīgi augstmaņu aprindās. Zemnieki mazgāja veļu un mazgājās paši ar sārmiem - koksnes pelnus aplēja ar verdošu ūdeni.
Pirms ziepes vēl nebija izgudrotas, ļaudis mērcēja un tīrīja ādu ar olīvu eļļu un dažādām augu sulām un novārījumiem.…
