Ziemeļeiropas reģionu veido Somija, Norvēģija, Dānija un Grenlande, Islande. Ziemeļvalstu saimniecības attīstību galvenokārt ir noteikuši reģiona ģeogrāfiskais stāvoklis un dabas bagātības. Nozīmīgākā loma IKP veidošanā ir rūpniecībai. Ziemeļvalstu ekonomiskajai attīstībai ir raksturīgs Skandināvijas sociālisms, kas ir jaukta tipa tirgus ekonomika ar privātīpašuma dominēšanu un attīstītu sociālo infrastruktūru. Ziemeļvalstu ekonomiskajā modelī notika izmaiņas, kas skāra atteikšanos no valdības ievērojamās lomas ekonomikā: samazināja uzņēmumu un iedzīvotāju ienākuma nodokļus; aizsākās privatizācija; sākās valsts izdevumu samazināšana. 1
Norvēģija šobrīd ir viena no ekonomiski attīstītākajām valstīm Eiropā, kas tomēr nav ES dalībvalsts. Norvēģijas ekonomika kopumā tiek raksturota kā jaukta ekonomika – tā ir kapitālistiska tirgus ekonomika ar izteiktu valsts ietekmi. Tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu, rūpniecības paplašināšanos pārsvarā ir noteicis privātais sektors un privātā īpašuma tiesības. Tajā pašā laikā daļa rūpniecības uzņēmumu pieder valstij. Valsts īpašums un privātā sektora pārvalde ļauj klasificēt Norvēģiju kā jauktu tirgus un plānveida ekonomikas piemēru. Valsts pārvalde izpaužas aplikšanā ar nodokļiem, nodevām un subsidēšanā. Tā ir jūtama arī dažādu programmu licencēšanā un citu elementu regulēšanā, kā, piemēram, darba vide, grāmatvedības procedūras, piesārņojums un gala produkts. 20. gadsimta 90. gados valsts sev piederošajā rūpniecības daļā koncentrējās uz tīri finansiāliem ieguldījumiem. Rūpniecības sektora pamatu veido privātīpašums, taču valsts ir dažu Norvēģijas lielāko korporāciju īpašniece, piemēram, Statoil un Norsk Hydro. Statoil. Lauksaimniecības un zivsaimniecības nozares atrodas privāto īpašnieku rokās, izņemot aptuveni 10% produktīvās mežu teritorijas, kas pieder valstij.
…
