Pavisam savādāka ir bijusi Ziemassvētku svinēšana seno latviešu sētā kā tagad. Var teikt, pat zināms misticisms, noslēpumu pilna; tāpat noslēpumu pilnas ir tradīcijas, kas saistās ar šiem svētkiem. Daba šai laikā ir it kā pamirusi, nerāda vairs nekādas dzīvības pazīmes; nekas vairs neaug. Veļu laiks jau ir beidzies, kaut gan dažās vietās veļus mieloja arī vēl Ziemassvētku vakarā. Tas ir laiks, kad tumsas vara sasniegusi savu augstāko pakāpi, kad nakts ir visgarākā un diena visīsāk, kad pamazām dabā atgriežas saules gaisma un dzīvība. Līdz ar saules atgriešanos izbeidzas daudzas tradīcijas, kas sevišķi veļu laikam ir piemērotas. Pasaku stāstīšana un mīklu minēšana notiek parasti tikai līdz Ziemassvētkiem un ne vēlāk, jo citādi dienai kļūstot garākai, arī mēle izstiepjoties garāka. Ziemassvētki ir rotaļām piemērotais laiks. Šīm rotaļām senāk bijis kāds dziļāks, rituāls pamats, kas tagad zaudējis savu nozīmi. Ziemassvētku rotaļās parasti var saskatīt gaismas cīņu ar tumsu, gaismas uzvaru un saules atgriešanos.
Ziemassvētki ir pasaules divējādās dabas – vīrišķā un sievišķā, labā un ļaunā, gaismas un tumsas savstarpējās cīņas – un reizē arī mijiedarbes kulminācija. Šajā gadījumā labais nav labāks par ļauno. Tie abi vienkārši ir. Abi ir vajadzīgi, jo papildina un turpina viens otru. Pirms pasaules radīšanas pastāvēja haoss. Tad nebija nekā un reizē bija viss vienā – redzams un neredzams, sajūtams un nesajūtams, saprotams un nesaprotams. Pasaules radīšanas aktā visu saliek pa plauktiņiem.
Latviešu gadskārtu svētku un, protams, arī Ziemassvētku rituālu būtība ir atgriezties sākotnējā haosa stāvoklī, piedzīvot to un tad no jauna radīt, un sakārtot pasauli. Tā ir pamata koncepcija. Kas tajā piedalās, sakārto ne vien apkārtējo pasauli, bet arī sevi, savu iekšējo pasauli, sakārto visu laiktelpu.…