Histērijas pētījumi. Breiera paciente.
Dr. Breiera paciente, 21 gadu jauna meitene, ļoti apdāvināta, bet, kas 2 slimības gadu laikā pamanīja veselu virkni ķermenisku un dvēselisku pārdzīvojumu rezultātā radušos traucējumus – miesas paralīze abu labo pušu locekļiem (jūtīguma trūkums, zudums), kas uz kādu laiku pārgājis arī kreisajai miesas pusei; acu kustību traucējumi; redzes traucējumi; grūtības galvas noturēšanā; spēcīgs klepus uz nervu pamata, nespēja ieēst, iedzert ūdeni, neskatoties uz mokošām slāpēm; runas traucējumi, kas nonāca līdz tam, ka viņa nespēja neko pateikt un saprast savā dzimtajā valodā (izņemot angļu valodu); visbeidzot apjukuma stāvolis, murgu uzliesmojumi un personības izmaiņas. „O психоанализe.”
Ārsti apgalvo, ka tādos gadījumos runa nav par organiskām smadzeņu saslimšanām, bet gan par to mīklaino stāvokli, ko jau kopš grieķu laikiem sauc par histērijām un kuras var simulēt veselu virkni smagu saslimšanu. Breiera pacientes gadījums ir tāds, ka neviens ārsts nekļūdītos tās diagnozē, taču viņi nespēj izārstēt histērijas, pretēji kā spēj ārstēt dažādas organiskas smadzeņu saslimšanas. Jāpiemin, ka paciente saslimusi jau tad, kad kopusi savu tēvu pie nāves gultas. Var novērot, ka pret histēriju sasirgušajam ārsts maina attieksmi, nekā ar organiskajām slimībām sirgstošajam pacientam, viņš neizrāda sapratni, interesi un nepiedalās ārstēšanas procesā, jo šīs histērijas nav tik nopietnas, pie tam, acīmredzot, pats saslimušais cenšas to padarīt par akūtu gadījumu. Ārsti histērijas priekšā ir gluži kā diletanti, kuri nezina, ko ar to iesākt, lai gan ārstam ir zināšanas par slimības vēsturi, tomēr viņam nav pieredzes/zināšanu histērijas ārstēšanā. Tādēļ arī histēriķi neizraisa nekādas simpātijas pret sevi, ārsti tos aplūko kā medicīnas zinātnes likumu pārkāpējus, viņi piesaista tiem vislielāko ļaunumu, apsūdz tos pārspīlējumos un nolūkos apmānīt kādu, kā simulētājus, viņš tos soda ar to, ka neizrāda itin nekādu uzmanību/interesi.
Pretēji ārstu attieksmei, dr. Breiers izrādīja lielu mīlestību pret savu darbu, apveltīja pacienti ar lielu interesi un uzmanību, lai gan sākumā nezināja, kā viņai palīdzēt. Pateicoties pacientes garīgām un dvēseliskām kvalitātēm, Breieram izdevās sniegt pacientei pirmo palīdzību.
Breiers un hipnoze.
Tika novērots, ka paciente absansa periodā psihiskā apjukuma rezultātā murmināja kaut kādus vārdus, kas bija tik iespaidīgi, ka tie it kā attiecinātos uz kādām domām, kas tobrīd noslogoja viņas prātu. Breiers lūdza viņai atcerēties šos vārdus, turklāt iedzina viņu hipnozei līdzīgā stāvoklī un atkārtoja vēlreiz pats šos vārdus, lai mudinātu viņu pateikt vēl kaut ko saistībā ar šo tēmu.
…
