Dzimusi 1897. gada 15. decembrī Vidzemē, Lejasciemā ārsta ģimenē. Ģimenē bijuši 7 bērni, dēlu un vienu meitu ģimene zaudē. Dzīvo doktorātā. Kad meitenei ir pus gads, pārceļas uz Grobiņu.
Tēvs studējis Tērbatā medicīnu, apkārtējo ļaužu vidū iemantojis autoritāti. No tēva meitene mācījusies garīgumu. Tēvs bieži centies ar meitu būt kopā. Savos literārajos darbos Zenta Mauriņa vēlāk piemin tēva nesavtību, sirdsšķīstumu un inteliģenci. Arī draugu izvēlē meita mācās no tēva, draugus meklējot garīgi bagātu cilvēku vidū.
“Dainas, sakāmvārdus un pasakas viņš zināja bez gala, stāstot viņš tās salīdzināja ar sengrieķu mītiem. Veselus Homēra dziedājumus viņš zināja no galvas un viņam tie likās skaistāki par mātes spēlētām Bēthovena sonātēm.” ( Mauriņa Z. Manas sirds saknes latviešu zemē.”)
Māte Veronika Mauriņa pēc tautības vāciete - mācījusies mūziku, bet profesionālu izglītību nav ieguvusi. Strādājusi par mūzikas skolotāju, mācījusi klavierspēli.
“Mātei bija talants saistīt ap sevi cilvēkus, jaunus un vecus, vīriešus un sievietes, caurmēra un vidusmēra būtnes.” (Mauriņa Z. Tālā gaita. ).
1903. gadā piecu gadu vecumā Zenta izslimo bērnu trieku, kļūst invalīde un visu turpmāko mūžu pavada invalīdu ratiņos. Pati meitene saka, ka no tā brīža viņa staigā tikai sapņos. Tēvs, mediķis būdams, smagi pārdzīvo meitas slimību. Divas reizes viņš Zentu ved uz Vāciju pie ārstiem. Astoņu gadu vecumā meiteni operē, bet palīdzēt neizdodas.
Meitene ir ļoti apdāvināta. Tēvs pats māca meitai latviešu valodu. Ar mājskolotāju mājās, apgūst krievu un vācu valodu un citus mācību priekšmetus. Ļoti vēlas mācīties skolā.
1905. gadā iepazīstas ar Hermani fon Vestermani, kurš meitenei palīdz pārvarēt mazvērtības kompleksus. Vēstuļu sarakste līdz 1918. gadam.
Meitene 1913.- 1915. gadam mācās Liepājas Krievu ģimnāzijā. Ar šo brīdi sākas meitenes spītēšana liktenim un nesamierināšanās ar fiziskajām sāpēm. Skolā viņa nokļūst tikai nejaušības dēļ, jo, kaut arī viņa lieliski nokārto eksāmenus, veselības stāvokļa dēļ viņu negrib uzņemt. Ģimnāzijas laikā meitene iemīl krievu literatūru.Sākas aizraušanās ar F. Dostojevska daiļradi. Nonākot saskarē ar vienaudžiem, kļūst par līderi. Skolu beidz ar zelta medaļu.
Z. Mauriņa apzinās savas pedagoga spējas un vēlas studēt. Tēvam pasliktinās veselība un māsas nevar studēt. Z. Mauriņa nodibina privātu proģimnāziju, kuru viņa vada līdz 1920. gadam. Viņa sāk rakstīt ludziņas bērniem ar pseidonīmu Amenta Zīra.…
