Sākot ar 2.gadsimtu, Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9.gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukuma periodu. Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm - zemgaļiem, kuri, pēc 13.gadsimta vēstures avotu ziņām, apdzīvoja šī reģiona robežas un veidoja sociāli, etniski un arī saimnieciski vienotu telpu.
Vēsturiski Zemgalē ietilpst arī Sēlija, kura 13.gadsimtā, pēc Latvijas Indriķa hronikas ziņām, bija viens no galvenajiem politiskajiem un militārajiem centriem Latvijā. Sēlpils esot bijusi kā patvērums visiem Daugavas pārnācējiem un iebraucējiem. Sēlijas ziemeļu robeža 13.gadsimtā bija noteikta gar Daugavu, bet dienvidu robeža joprojām ir nenoteikta.
Zemgaļu leģendārā osta Mītava (tagad – Jelgava) 13.gadsimtā bija lielākā konkurente Rīgai. Arī Daugavas senleja ir bijusi apdzīvota jau aizvēstures laikos. Laikā līdz 13.gs. Daugavai bija īpaša nozīme kā dabiskam ūdens ceļam starp dienvidu un ziemeļaustrumu Eiropu.
13.gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem – vācu feodāļiem, kam neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289.gadā Zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, kā rezultātā viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14.gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas. Muižu saimniecību izveide izraisīja būtiskas Zemgales lauku apdzīvotības un kultūrvides izmaiņas, veidojās jaunas agrārās attiecības.
Laikā no 1561.-1795.gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste (daudzviet rakstos sastopama kā Kurzemes hercogiste), kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs 1570.-1775.g.bija Dobele, pēc 1775 g. apriņķa centrs tika pārcelts uz Jelgavu. Hercogistē bija 4 vitspilskungi – Jelgavā, Tukumā, Sēlpilī un Kuldīgā.
Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko saimniecisko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.g.). Hercogistē darbojās manufaktūras un darbnīcas, linu, buru audeklu un vadmalu austuves, stiklu, spoguļu, kristāla trauku, dakstiņu un ķieģeļu cepļi, papīrdzirnavas, dzelzs lietuve, zāģu gateri, kā arī ziepju un etiķa vārītavas, piekūnu un koku audzētavas, alus un spirta brūži.…
