Zemgali pamatā sauc par Latvijas „maizes klēti”, jo šeit - vietā kur ir līdzens reljefs un piemērotas augsnes, - atrodas no lauksaimniecības viedokļa labākās Latvijas zemes. Teritorijas lielāko daļu aizņem Latvijas zemiene, rietumos ir Austrumkurasas augstiene. Zemgale savu nosaukumu ieguva no baltu cilts – zemgaļiem, kad jau 2. gadsimtā zemgaļu kultūra aptvēra visu Zemgales līdzenumu. 13. gadsimtā Zemgale nonāca Livonijas ordeņa varā. Laikā no 1561. gada, līdz 1795. gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, kuras administratīvais centrs atradās Jelgavas pilsētā. 1795. – 1918. gadam Zemgale atradās Krievijas impērijas varā. 20. gadsimtā zemgali postīja divi pasaules kari, revolūcijas, represijas un okupācijas režīmi. Kopš 1991. gada Zemgale ir atjaunotās Latvijas Republikas sastāvdaļa.
Savā ilgajā vēsturē Zemgales reģions ir saglabājis savas īpašās kultūrvēsturiskās tradīcijas, saimnieciskās īpatnības un veidojusi vienotu kultūrvēsturisku kopu. Zemgale ir viena no četriem kultūrvēsturiskajiem novadiem, kas ziemeļos robežojas ar Rīgas jūras līci, bet dienvidos ar Lietuvu. Šeit ir saglabājušies zemgaļu verenie pilskalni, kapu vietās atrastās rotas un priekšmeti. Zemgalē atrodas Latvijas skaistākās un bagātākās pilis un muižas – Rundāles, Mežotnes, Jelgavas, Vecauces. Zemgales reģionā atrodas Latvijas mēroga nozīmīgi tūrisma objekti – Bauskas un citas pilis un muižas, Ķemeru nacionālais parks, Ziemassvētku kauju piemiņas dabas parks, Blankfeldes muiža, Mežotnes pilskalns, zemnieku sētas un lauksaimniecības mašīnu muzejs, Skaistkalnes karsta kritenes, Tērvetes dabas parks, kas ir tik neraksturīgs Zemgales plašajam līdzenumam, u.c.…