Lietuvas lielkunigaitija 16.gs. strauji tuvinājās Polijas karalistei gan politikas, gan kultūras jomā. 14.gs. beigās, kad Polija kristīja Lietuvu un abas valstis pakļāva kopīgam valdniekam. Polijas pilsētā Ļubļinā 1569.g. 1. jūlijā parakstīja ūnijas aktu par kopīgas federatīvas valsts izveidi. Svarīgākos jautājumus izlēma paši varenākie muižnieki jeb magnāti. Ļubļinas ūnija ļāva muižniecībai vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas, bet karaļa ietekme mazinājās. Karali ievēlēja muižniecības deputāti. Bija muižnieku grupējumi jeb konfederācijas. Žešpospoļitas valsta vara galveno institūciju kļuva muižnieku vēlets Seims. Vēlēt drīkstēja muižnieki, kas pierādīja savu dižciltību. Žečpospolitas apriņķos jautājumus lēma muižnieku sapulces – seimiki. Valsts bija tipiski agrāra, kur uzsāka agrāro jeb valaku reformu, kur zemi sadalīja valakās 21-22ha, ko rūpīgi reģistrēja. Zemnieki tika padarīti par nebrīviem ļaudīm – dzimtcilvēkiem, kam 2 dienas nedēļā bija japilda klaušas, jāmaksā nodoklis(činšs) un noreiķini ar lauksaimniecības produkciju – dēkla. Pilsētas un rūpniecība bija attīstīta Polijā. Ģeopolitiskais stāvoklis nebija izdevīga, jo apdraudēja Krievija, Osmaņu Turcija un luteriskā Zviedrija. Pastirpinājās nestabilitāte – karaļa vājums, muižnieku patvaļa un anarhija, kā arī etniskās un reliģiskās nesaskaņas. Zināmu ietekmi saglabāja protestanti. Pilsēta darbojās luterānu draudzes. Žečpospolitā ieceļoja daudz vecticībnieku un Krievijā vajātie ebreji.
Inflantija – Žečposplitas Livonija
Livonijas kara laikā ievērojama bijušās Livonijas daļa nonāca Žečpospolitas rokās. 1561.g. Lietuvai pievienotās zemes tika pasludinātas par Pārdaugavas provinci, 1566.g par Pārdaugavas hercogisti. Izveidojoties šai hercogistei, Sigismunds II Augusts bija solījis ievērot vācu muižnieku privilēģijas, taču valdība centās ietekmi palielināt un nostiprināt pozīcijas. 1582.g. Stefans Batorijs pavēlēja sākt rekvīziju , lai pārbaudītu īpašuma tiesības un atņemtu tiem muižniekiem, kas to nevar uzrādīt. Šī bija viena no rīcībām polonizēt vācisko bijušo Livoniju. 1589.g. Žečpospolitas Seims apstiprināja Pārdaugavas hercogistes konstitūciju. Vietējo jautājumu lemšanu uzticēja Inflantijas seimikam. Sigismunds II 1561.g. solīja ievērot Augsburgas ticības mieru, taču katoliskais spiediens pieauga. Tika atjaunota katoļu baznīca. 1584.g. pārgāja uz Gregora kalendāru, sākās nemieri, no pilsētas padzina jezuītus, Jēkaba baznīcu atdeva Rīgas luterāņu draudzei. 1600 – 1629.g Žečpospolitas karš ar Zviedriju. 1621.g. zviedru armija uzsāka ofensīvu Baltijā, ieņēma Pārdaugavas hercogisti un sadalīja. Tādējādi izveidojās divi novadi – zviedru Vidzeme, un poļu Latgale. Seims apstirpināja Latgales konstitūciju. 17.gs pastiprinājās muižnieku polonizācija. Latgalē apmetās uz dzīvi poļi un lietuvieši, vecticībnieki. Saimniecība un rūpniecība bija vāji attīstīta Latgalē. Neliels rūpniecības pacēlums bija Krāslavā – tekstilrūpniecība, juvilieri un ieroču ražošana. Latgales likumdošana tika pieskaņota Žečpospolitas likumiem.
Zviedrijas impērija
Zviedrija 16.gs pilnīgi atbrīvojās no Dānijas virskundzības. Zviedrija Gustava Vāsas valdīšanas laikā ievērojami nostiprināja savas starptautiskās pozīcijas, bet par vadošo kļuva luterāņu baznīca. Riksdagā – kārtu pārstāvniecību sapulcē – tika pieņemts lēmums, ka spēkā būs dinastijas principi. Zviedrijas trešās kārtas vidū bija zemnieki jeb bondi, kas vienmēr bijuši brīvi cilvēki. Zemniekiem piederēja 62% lauku saimniecību. 1611. Gustava II Ādolfa valdīšanas laikā zviedrija kļuva par lielvalsti , jo viņš reformēja armiju, mobilizēja valsts pilsoņus, modernizēja un nostiprināja floti. Karaļa Kārļa X Gustava valdīšanas laikā Zviedrijas impērija sasniedza teritoriālo maksimumu. Zemnieku un pilsētnieku patriotisms mazinājās, ekonomija – novājināta. Kārlis XI tiecās uz absolūtismu. Tika uzsākta muižu redukcija.
Cik labi bija zviedru laiki Vidzemē
Zviedru karapulki Latvijas teritorijā iebruka 1600.g. un to rokās nonāca Pārdaugavas hercogiste. Tomēr zviedriem neizdevās ieņemt Rīgu, bet kaujā pie Salaspils 1605.g. zviedri zaudēja gandrīz visus iekarojumus. 1621.g. Gustavs II Ādolfs atkal aplenca Rīgu. Zviedru vara nostiprinājās Pārdaugavas hercogistē. Zviedri ķērās pie Vidzemes tiesiskās, reliģiskās, saimnieciskās un sociālās dzīves reformēšanas. Pārkartojumi tika veikti atbilstoši zviedru interesēm. Augstākās amatpersonas bija ģenerālgubernatori ar rezidenci Rīgas pilī. Tika izveidota augstākā tiesu reforma jeb hoftiesa. Tai bija pakļauti visu kārtu iedzīvotāji. Tā ierobežoja muižnieku patvaļu pret zemniekiem. Iespaidīgi bija Zviedrijas veiktie pasākumi reliģijas jomā – vienīgā atļautā ticība – luterānisms. Tika atvērtas skolas zemnieku bērniem. Varas iestādes veicināja Svēto Rakstu tulkošanu. 17.gs. saimniecībā parādījās merkantilisma politikas pazīmes. Tirdzniecību aplika ar muitas nodevām. Zviedru mērķis bija panākt, lai tirdzniecības noritētu caur Rīgu. Zviedru centienus kavēja muižniecība. Vidzemes vācu muižnieki ieguva tiesības sanākt savās kārtu sapulcēs – landtāgos. Muižnieki izveidoja arī savu klasi. Zemnieks kļūst par dzimtcilvēku, ja apmetas uz muižnieka dzimtzemes. 17.gs. 80 un 90 gados karalis uzsāka muižu redukciju. Varēja atsavināt gandrīz visas muižas, jo visas muižas bija piederējušas ordenim vai bīskapam. 72% nonāca Zviedrijas kroņa rokās. Arkla revīzija – cik lielas klausības var uzlikt zemniekam. Zemes vērtēšanas rezultātus, nodevu un klaušu apjomus ierakstīja vaku grāmatās.
Kurzemes un Zemgales hercogiste
…
