Sākotnēji vecāki Kalvinu virzīja uz baznīcu, lai savu dzīvi viņš saistītu ar to, bet pēc brīvo zinātņu fakultātes beigšanas viņš, pēc tēva lūguma un viņa paša vēlēšanās, nolēma pievērsties jurisprudencei. Orleānā un Buržē viņš klausījās slavenāko viduslaiku un renesanses skolu juristu lekcijas, un 1531. gadā beidza tiesību pētījumu ar Licenciāta grādu. Šajā periodā Kalvins, neaprobežojās tikai ar tiesu praksi, viņš mēģināja paplašināt savas zināšanas klasiskās filoloģijas un vispārīgajās humanitārajās zinātnēs.
Bet vēl svarīgāki notikumi priekš Kalvina dzīves bija kontakti ar reformatoru un evaņģēlistu kopienām, kas Francijā pulcējās ap humānistu Faberu Stapulensisu (ap 1455-1536), šie cilvēki ne tikai pētīja Bībeli oriģinālvalodās, bet bija pazīstami ar M. Lutera, 95 tēzēm pret indulgencēm kas tika publicētas 1517. gadā. Atrodoties starp Lutera atbalstītājiem Kalvins pamazām pievienojās evanģēliskajiem kristiešiem.
Nav liecību, kad tieši notika Kalvina attiecību saraušana ar Romu - vai tas notika 1527 – 1528, vai 1532 – 1533. gadā – nav zināms. Bet ir zināms ka 1533. gada beigās pēc revolucionārās reformātoriskās runas - kuru teica rektors Sorbonns Nikola Kops no kura iedvesmojās Kalvins – viņam nācās bēgt no Parīzes glābjoties no vajāšanas.…