Žans Bodrijārs

Simulakri vairs nav kartes, dublikāta, spoguļa vai jēdziena abstrakcija. Nav arī teritorijas, konkrētas būtnes, substances simulācija. Tā ir hiperreāla ģenerēšana, izmantojot nezināmas izcelsmes nereālus reālā modeļus.
Pašreizējie simulatori mēģina panākt, lai reālais sakristu ar viņu simulācijas modeļiem. Bet runa nav vairs ne par karti, ne par teritoriju. Ir pazudusi suverenā atšķirība vienam no otra. Simulācijas darbība ir šūnu un gēnu līmenī, nebūt ne acīm redzams un apzināts.
Simulācijas dimensija ir ģenētiska miniaturizācija. Simulācijas ēru ievada visu referenču likvidācija. Runa ir par realitātes aizstāšanu ar realitātes zīmēm.
Simulēt nozīmē izlikties, ka ir tas, kā nav. Noklusēt nozīmē izlikties, ka nav tā, kas ir. Taču būtība ir daudz sarežģītāka, jo simulēt nenozīmē izlikties. Simulācija darbojas pretēji līdzvērtības principa utopijai, tā izriet no zīmes kā vērtību radikālas noliegšanas, izriet no zīmes kā jebkura atskaites punkta atteikšanās un iznīcināšanas. Tomēr attēlošana tiecas absorbēt simulāciju, interpretējot to kā neīstu attēlošanu, simulācija aptver ikvienu attēlošanas konstrukciju kā simulakru.…