Simulakru pirmsākumi.
Šī grāmata cenšas pateikt, ka visa mūsu dzīve ir viena liela simulācija, bet varbūt vairākas. Gan slēptās, gan atklātās simulācijas. Simulācija [lat. simulatio] – kā neesoša atdarinājums; izlikšanās.1 Tas nozīmē, ka dzīvojam, izliekoties par tiem, kas mēs patiesībā neesam. Bet tādējādi zūd realitāte, pāri paliek tas, ko speciālisti sauc par hiperrealitāti. Ar to mums būtu jāsaprot realitātes pārspīlējums, pārāk daudz tiek likts klāt realitātei, patiesībai (hiper.. [gr.hyper ‘pāri, virs’] – pastiprināts, pārmērīgs). Viss, kam esam ticējuši un ticam, ir neīsts. Arī neīstais zūd – zūd metafizika. Dzīve ir balstīta tikai uz racionālām operācijām, bez jebkādiem iepriekšējiem pierādījumiem un faktiem, jo notiek referenču likvidācija. Pēc autora domām, kas man likās ļoti interesanti, realitāti ietin šķietamība. Ja simulatori ar simulācijām iznīcina realitāti, tad rodas hiperrealitāte, un tā ir bez šķietamības faktora. Vai no tā mums spriest, ka tagad šī hiperrealitāte būs reālāka un patiesāka vai drīzāk dzīvāka nekā realitāte? Svarīgs faktors, ko nedrīkst nepieminēt, vēl ir tas, ka šo hiperrealitāti radām mēs paši, tā ir cilvēku sintēzes produkts. No tā secinām, ka mēs paši, apzināti vai neapzināti, tiecamies pēc šādas simulētas realitātes, iznīcinot un likvidējot iepriekšējas references, neradot jaunas. Realitāti mēs aizstājam ar realitātes zīmēm, visur tiek izmantoti dubultnieki, neīstie varianti, vienas operācijas tagad aizstāj citas. „Realitātei vairs nekad nebūs iespējas realizēties.”
Medicīna nevar pierādīt to, kā nav. Savukārt psiholoģija nevar apstiprināt, ka tiešām nav, jo zemapziņu nevar izpētīt, caurskatīt, diagnosticēt. Tādējādi šīs zinātnes zaudē jēgu cilvēku acīs. Bet tad tiek atklāts fascinējošs fakts – ja jau kāds tik labi prot kaut ko nosimulēt, varbūt viņš nemaz to nesimulē? Patiesības simptomu nevar pazudināt! Klasiskais cilvēka saprāts nespēj cīnīties ar šo kategoriju.
Otrs svarīgs aspekts, kāds tiek aplūkots šajā problemātiskajā simulācijas un patiesības teorijā, ir Dievs un reliģija. To, ka iespējams reliģija un visas lietas, kas ar to saistītas, ir neīstas, pieņēmuši jau ikonoklasti (svētbilžu noliedzēji). Ļoti iespējams, ka viņi centās ar šādu savu protestu izdzēst Dievu no cilvēku apziņas un ieviest patiesību, ka Dievs nekad nav bijis (cik drausmīgi vārdi). Tātad mēs varam ikonoklastus pieskaitīt pie tiem pašiem ateistiem. Dievs esot tikai cilvēces radīts tēls, ko pielūgt un kam ticēt, to var izskaidrot ar to, ka sabiedrībai vienmēr ir vajadzējis kādu, kas viņu vada. Bet vai iespējams Dievu, tā esamību pierādīt? Reliģija saka, ka Dievs ir mūsu sirdīs. Tātad te atkal virsroku ņem zemapziņa, bet zemapziņu nevar pārbaudīt un izkaidrot ar zinātnēm, no tā izriet, ka ticība arī ir simulācija. Piemēram, jezuīti savu ticību balsta uz transcendences, pretēji kristiešu imanencei. …
