Salīdzinot šīs trīs interpretācijas varu secināt, ka katra māksliniece šo
skaņdarbu izjūt citādāk. Viena balstās uz vokālo tehniku un precīzi izpilda katru noti,
savukārt otra koncentrējas vairāk uz tēlu, kas atstāj vokālo meistarību un precizitāti
nedaudz otrajā vietā. Piemēram, Karla Maffioletti tik veiksmīgi atklāj un iznes lelles
tēlu, ka vokāla precizitāte paliek otršķirīga, intonatīvi netiek aizsniegtas augstās
notis, taču tās paskrien tik ātri un nemanāmi pateicoties tik ļoti spilgtajam tēlam unneapšaubāmi lieliskajai aktiermeistarībai.
Šis ir tas skaņdarbs, kurā nevar pateikt par kādu interpretāciju – nepareiza.
Tēls jau vien atklāj, ka tā ir salūzusi, norakstīta lelle, līdz ar to, lai vai kā dziedātājsizvēlētos interpretēt šo āriju, tā vienmēr būs baudāma un viegli uztverama. Ja reizsaplīsusi lelle, tad visas kļūmes ir piedodamas, jo kas zina, varbūt tā tas arī nodziedātāja interpretācijas puses bija domāts.
Vienīgā no dziedātājām, kura ļoti precīzi pieturējās pie komponista dotā dinamiskā zīmējuma, ir Lučiana Serra, tas ļoti uzskatāmi bija saklausāms pat tad, ja
notis neredz. Viņa bija statiska arī muzikālajā tēlā. Tas, protams, tika veiksmīgiatklāts, taču priekš skatītājiem baudāmāks variants ir Patrīcija un Karlas piedāvātaistēlojums.…