Šo romānu es ieteiktu izlasīt jebkuram filozofiska un psiholoģiska rakstura cilvēkam. Šis romāns ir dziļš cilvēka personības atspoguļojums un romāns iekļauj sevī dziļu morālu spriedzi un ir jūtama paša lasītāja attieksmes maiņa pret dzīvi. Man šķiet, ka šī grāmata iedvesmo jebkura inteliģenta cilvēka prātu, tāda cilvēka, kurš vēlas pilnveidoties un pārvarēt dzīvē izliktos šķēršļus, un beigās atrast īsto gaismas ceļu, izpildīt savu misiju. Mēs visi dzīvē mēdzam nomaldīties, šajā romānā ir gan kļūdas, gan vilšanās, jo ir taču tik daudz lietas, kas mūs spēj aizraut un tūkstošiem vietu, kas mums paver pavisam savādāku skatu uz dzīvi. Bet ne katrs spēj atrisināt šīs kļūdas un atkal atrast īsto ceļu, bet Kristīna to spēja. Romānā ir atspoguļota cilvēka gribasspēka varenība un sirds pārsvars pār prātu, ir jāatrod robežas starp pilnību un sagruvumu līdz, kamēr vēl nav par vēlu.
Šīs cilvēciskās dziņas pēc mīlestības, jau kopš pašas bērnības Kristīnai bija laupīta mātes mīlestība, bet viņas tēvs viņu mīlēja, loloja un audzināja kā diženu karalieni, iedvesdams tās sirdī dzirkstelīti, ko viņa sargāja visu mūžu. Viņa no sava tēva ieguva mīlestību, gribasspēku, majestātiskumu un dižciltību, bet no savas mātes, kas skumjās pēc mīļotā vīrieša nāves iznīcina pati sevi, ieguvusi šo salkano žēlošanos un ilgas. Romānā ir jūtama šī cīņa starp abu vecāku raksturiem un šķiet pateicoties tēva mīlestībai un apbrīnam kādu Kristīna pret viņu juta ,viņa spēja nepadoties, bet tomēr ar savu svārstību pievīla gan sevi, gan pati savu tautu. Kaut gan Kristīna tika audzināta kā puisis, tomēr mīlēja un vēlējās izkopt mīlestību kā sieviete. Par spīti visam ko viņa bija mācījusies, viņa tomēr nespēja pretoties šai grācijai, maigajai, izkoptajai, valdzinošajai mīlestības burvībai. …
