Vizuālā antropoloģija virtuāli publiski pieejamo 21.gadsimta pusaudžu foto griezumā

Laikā, kad attiecības kļūst arvien virspusējākas, cilvēki – steidzīgāki, bet vizuālais vēstījums – arvien svarīgāks, daudz vairāk uzmanības tiek pievērsts tam, kā kurš izskatās ne tikai ikdienā, bet arī tajos fotoattēlos, kas izlikti publiskajos tīmekļos plašākam skatītāju lokam. Daudzi uzskata, ka personu reprezentējošā bilde kādā no sociālajiem portāliem ir svarīgāka par izskatu reālajā vidē.
Nenoliedzama dažādu vizuālo materiālu ietekme – reklāmas ar ideāliem cilvēkiem, filmas un seriāli ar nevainojamiem varoņiem un tā tālāk. Dabiskais skaistums vairs nevienu nepārsteidz. Tas nepiesaista. Arī vienkāršībā jābūt kādam ne tik vienkāršam elementam, lai tā tiktu pamanīta starp milzumu citu vizuālo uzskates materiālu.
Par skaisto tiek uzskatīts seksuālais. Nedabīgs, pārspīlēts un pārprasts. Divpadsmitgadīgas meitenes, vēlēdamās izskatīties labi, nereti mēdz sūtīt nepārprotamus seksuālus simbolus ar savu izskatu, kaut gan mērķis bija tikai uzmanības piesaistīšana.
Ne mazāk izplatīta doma – cilvēki (īpaši jauni un ar niecīgu dzīves pieredzi) mēdz uzskatīt, ka ir kāda noteikta poza, sejas izteiksme un stāja, kurā viņi izskatās vislabāk. Vai vismaz tā, kā viņiem pašiem patīk. Tā māsīca reiz stāstīja par kādu savu draudzeni, kurai ir standarta foto sejas izteiksme – viens un tas pats smaids. Vienalga, vai foto ir ar bērniem, ceļojumā, draugiem vai pie lamas zooloģiskajā dārzā – nemainīga sejas izteiksme un poza. Atstrādāts un ietrenēts kā nosacījuma reflekss uz kameras parādīšanos.
Par jauniešu fotografēšanās paradumiem nejauši uzgāju kādu bloga ierakstu interneta vietnē orb.lv. Klāt bija pievienots arī neliels ilustratīvais materiāls, kā arī pieejami citu lasītāju komentāri.
…