Vitrāža ir viens no interesantākajiem monumentāli dekoratīvās mākslas veidiem. Uztverdama gaismu un to atdodama jaunā kvalitātē, vitrāža rotā telpu, dara to svinīgāku, krāšņāku. Tāpēc no seniem laikiem līdz pat mūsu dienām šī mākslas nozare ir saistījusi arhitektu, celtnieku un mākslinieku uzmanību. Stikls kā caurspīdīgs materiāls ļauj vienlaicīgi atdalīt un vienot ārējo un iekšējo telpu. Ar tā palīdzību atrodoties iekšpusē var redzēt ārējo telpu. Vitrāžām paredzēts dabiskais apgaismojums.
Tieksme rotāt ēkas ar krāsainiem logu stikliem radās agrās kristietības mākslā. Uzplaukumu vitrāžas piedzīvoja sākot ar 13.gadsimtu, kad Rietumeiropā strauji attīstījās baznīcu arhitektūra (īpaši Francijā, Vācijā, Anglijā u.c.). Ar krāsainu stiklu palīdzību var izveidot tēlu, kas līdzīgs garīgai atklāsmei, kas kļūst redzama pateicoties ārējai gaismai. Gotisko svētnīcu varenajās sienās bija logu ailes ar krāsainām vitrāžām, kuru kompozīcijas vēstīja par Vecās un Jaunās derības notikumiem, par svētajiem un priesteriem. Baznīcas arhitektūra un krāsu gamma, nesot vēstis no garīgās pasaules, kļuva par vienu veselu ar to, kas notika svētnīcas iekšējā telpā.
Sākot ar 16.gadsimtu vitrāža vairāk tika pielīdzināta glezniecībai uz stikla. …
