1.Apziņa- cilvēka psihes struktūra, kas nodrošina aktuālā tēla un zināšanu par apkārtējo pasauli
diferenciāciju un kas veidojas kā sociālās mijiedarbības produkts un mehānisms. Apziņas saturu
nodrošina izziņas sfēra- uztvere, atmiņa, domāšana un iztēle, bet apziņas strukturēšanu- emocionālā
sfēra. Pateicoties apziņai, cilvēks ir spējīgs atdalīt un atšķirt savas zināšanas un priekšstatus no
aktuālajām sajūtām. Dzīves laikā apziņa sāk izpausties caur pašapziņu. Īpašu nozīmi šis jēdziens iegūst
psihoanalīzē, kur apziņā neapzinātais ID tiek stingri nodalīts no EGO struktūras, kuras saturs veidojas
caur uztveri. Pēc Z.Freida, apziņa nevar būt priekšstati, ka sir pretrunā ar eksistējošām sociālajām
normām un indivīda apgūtajiem priekšstatiem un uzskatiem. Lai aprakstītu tos ideālos kritērijus, pēc
kuriem notiek apziņas satura veidošana, Z.Freids ievieš jēdzienu Super-Es. Apziņas pamatelemnti ir
tēli un zīmes, pirmām kārtām valoda kā galvenā sociāla zīmju sistēma. Mūsdienu psiholoģijā apziņas
saturs ir galvenais pētīšanas objekts, uz to ir orientēti visi testi, aptaujas, intervijas utt. Par augstāko
neirālo darbību I. Pavlovs nosauca galvas smadzeņu pusložu garozas un zemgarozas darbību, kas
nodrošina sarežģītas organisma un ārējās vides mijiedarbības normālu norisi (Aberberga-Augškalne
u.c. 1986). Cilvēka augstākās nervu darbības ierosinātājs ir ārējās pasaule kairinātāju izraisītās sajūtas.
Cilvēkam mēs varam izšķirt trīs augstākās nervu darbības instances jeb pakāpes.…
