Atslēgas vārdi: Eiropa, Francija, arhitektūra, Versaļa, Ž.A.Gabriels, Ž.Ž.Suflo
Klasicisms (no lat. classicus - paraugs) pastāvēja 3 gadsimtus (no 16. līdz 18.gs.).
1. Klasicisms kā mākslinieciskā sistēma noformējās 17.gs, taču pats nosaukums radās tikai 19.gadsimtā. Par tā „dzimšanas” gadu uzskata 1524.gadu, kad itāļu dzejnieks Trisīno radīja pirmo jauno laiku traģēdiju „Safonisba”. Tā uzrakstīta pēc antīkā parauga, un tās sižets ņemts no Senās Romas vēstures. Rūpīga antīko paraugu izpēte, personiskās radošās darbības salīdzināšana ar tiem bija viena no klasicisma mākslinieciskās sistēmas īpatnībām. Klasicisma māksla savu estētisko principu pamatā lika racionālisma atziņu. Klasicisma stilistiskajai sistēmai skaists ir tikai tas, kas saprātīgs, sakārtots un harmonisks. Tam raksturīga tieksme pēc vispārinājuma, ko centās sasniegt ar veselā atsevišķo detaļu savstarpēju racionālu saskaņotību. Klasicisma arhitektūra atdarināja seno romiešu un grieķu celtnes, konsekventi izmantojot antīko orderu sistēmu un dekoratīvos elementus. 17.gs. var uzskatīt par jauna posma aizsākumu Eiropas mākslas vēsturē arī tādā nozīmē, ka šajā laikā sāka veidoties un nostiprināties nacionālās mākslas skolas. Par tādiem nacionālā ziņā iezīmīgākiem mākslas centriem 17.gs. izveidojās Itālija, Nīderlande, Spānija un Francija. Pārējās Eiropas valstīs šis process nebija tik spilgts.
2. Par visus mākslas veidus aptverošu stilu un virzienu klasicisms tomēr izveidojās Francijā. 17.gadsimts Francijas vēsturē ir absolūtās monarhijas sistemātiskas un neatlaidīgas nostiprināšanās laikmets. To veicināja muižnieciskais absolūtisms, kas, it īpaši sākotnējā periodā, atbalstīja plaukstošo buržuāziju. Šajā laikmetā par noteicošo mākslā kļūst klasicisms, proti, virziens, kas balstās uz Grieķijas un Romas klasiskās mākslas sasniegumiem. Klasicisma principu apzināšana aizsākās R.Dekarta filozofijā un P. Korneija traģēdijās. Augstu tika vērtēta erudīcija, domas skaidrība, kompozicionālās uzbūves loģika, bet galvenais – intelekta vadošā nozīme; veidojās tendence uzsvērt normatīvu nozīmi mākslas darba tapšanā. 17.gs. Francijā mākslas veidu attīstība nebija vienmērīga. Gadsimta pirmajā pusē – absolūtisma nostiprināšanās periodā – visaktīvāk attīstījās glezniecība. Gadsimta otrajā pusē – absolūtisma uzvaras periodā – vadību pārņēma arhitektūra, kam gadsimta pirmā puse bija tikai pieredzes uzkrāšanas posms.
…
