No vēstures...
Senajos laikos par slimības cēloni uzskatīja ļauno garu, kas pārņēmis cilvēka ķermeni noburot, ar ļaunu skatu un citādi. Jau pirms mūsu ēras radās primitīvi minējumi par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Tad arī izveidojās uzskats, ka slimību pamatā ir organisma šķidro sastāvdaļu – asiņu, gļotu un žults – nepareizas attiecības. Šī teorija valdīja apmēram 15 gadsimtus. Viduslaiku sākumā centās pierādīt, ka organismā ir speciāls dzīvības spēks.
Vīrusi.
Ik gadu pasaulē vīrusi nogalina miljoniem cilvēku. Pēdējos gadu desmitos radušās vairākas jaunas vīrusu slimības, un to uzliesmojumi notiek ar arvien īsākiem starplaikiem. Lielākā daļa ir dzīvnieku izcelsmes. Nākotne neliekas īpaši daudzsološa, tomēr vīrusu izpēte dod arī cerību. Bioloģiskā ziņā vīrusi ir diezgan dīvaini – tos nevar nosaukt par dzīviem, jo tie balansē uz dzīvā un nedzīvā robežas. Ikvienu vīrusu veido mazmazītiņa proteīnu pakete ar ģenētisko materiālu, kas satur tikai pašu nepieciešamāko informāciju. Vieni paši vīrusi nevar izdzīvot, tiem nav vielmaiņas, un var teikt, ka vīrusam trūkst gandrīz visu īpašību, kas piemīt dzīvam organismam. Bet, esot saimnieka organismā, vīruss spēj gandrīz visu. Vīruss eksistē tikai lai vairotos.
Tiek uzskatīts, ka vīrusi ir cēlušies no agrīnajiem vienšūņu organismiem. Vīruss ielaužas šūnas kodolā un pārvērš šūnu par vīrusu ražošanas fabriku. Tur top tūkstošiem jaunu vīrusu līdz šūna eksplodē, un tie vīrusi tiek brīvībā, lai atkal uzbruktu citām šūnām un turpinātu šo apli. Katra vīrusa molekulārās detaļas pasaka, kādā šūnā šis vīruss spēs iekļūt.
Vīrusiem ir viena ļoti izcila īpašība – tie spēj nemitīgi mainīties. Jo tuvāka ir divu dzīvnieku radniecība, jo vieglāk vīrusam ir pielāgoties. Tiklīdz kāds vīruss spēj inficēt, piemēram, cūku, kaķi vai zirgu, nav vairs ilgi jāgaida, kad vīruss būs pie mums, cilvēkiem.
Zinātniekus uztrauc pilsētu būve tropu joslā. Arvien lielāks skaits cilvēku un mājdzīvnieku iespiežas līdz šim neskartās ekoloģiskajās nišās, kur atrodas daudz nepazīstamu vīrusu. Ciešā saskare ar mājlopiem un savvaļas dzīvniekiem, kā arī sliktie sanitārie apstākļi padara šīs pilsētas par pastāvīgiem vīrusu šūpuļiem.
Teorētiski vīruss var izplatīties pa planētu 24 stundu laikā.
Ārstniecības līdzekļu pret vīrusiem ir pavisam nedaudz. Vīruss ir tik ļoti pielāgojies saimnieka organismam, ka zāles slimniekam nodara lielāku postu nekā pašam vīrusam. Pašreiz vienīgais iedarbīgais līdzeklis ir vakcinācija, bet vakcīnas izstrādei ir nepieciešams pusgads, un tajā laikā vīruss ir paspējis jau vairākas reizes mainīties.
Zinātnieki ir sākuši pētīt vīrusu pozitīvās iezīmes. Vīrusiem ir spēja nogalināt gan slimību baktērijas, gan vēža šūnas. Ārsti ir pievērsuši uzmanību dažu vīrusu labvēlīgajai ietekmei uz vēža slimniekiem. Piemērs tam ir sieviete ar dzemdes vēzi, kurai audzējs pēkšņi izzuda pēc tam, kad viņu ar novājinātu trakumsērgas vīrusu vakcinēja pret trakumsērgu. Profesors Amoss Panets nesen paziņoja par daudzsološiem klīniskajiem eksperimentiem ar vīrusu NDV-HUJ, kas darbojas pret vēzi. Šī vīrusa ietekmē šūnas izdara pašnāvību, apoptozi. Apoptoze ir mehānisms, kas liek atmirt defektīvām šūnām. Ja šūnai šis mehānisms ir zudis, tā var dzīvot gandrīz vai bezgalīgi. Ja vīruss spētu atjaunot apoptozi vēža šūnās, zinātnieki būtu atraduši sengaidīto ieroci, kas nogalina tikai slimās šūnas.
Lai arī vīrusu izraisītās saslimšanas joprojām ir viena no lielākajām medicīnas problēmām, iespējams, ka tie slēpj sevī atbildes uz citiem nozīmīgiem jautājumiem un var izglābt neskaitāmas dzīvības.
Vīruss – neliela daļiņa, kas var inficēt citus bioloģiskos organismus. Vīrusi ir šūnu parazīti – tie var vairoties, inficējot citas šūnas un izmantojot to orgānus sevis pavairošanai. Terminu vīruss parasti lieto, lai apzīmētu tās daļiņas, kas inficē eikariotus, bet tās, kas inficē prokariotus, sauc par bakteriofāgiem.
Vīruss parasti sastāv no nukleīnskābes (DNS vai RNS ) fragmenta, kas satur vīrusa ģenētisko informāciju, un olbaltumvielas apvalka.
Visvienkāršākajiem vīrusiem ir viena nukleīnskābes molekula un olbaltumvielu molekulas, kas sekmē nukleīnskābes iekļūšanu šūnā. Dzīvības norises ir novērojamas tikai tad, ja vīruss iekļuvis saimnieka šūnā. Vīrusa nukleīnskābe piespiež šūnu ar tās organoīdiem ražot jaunus vīrusus.
HIV vīruss.
…
